Brīvdienās saņēmu zvanu no apsardzes firmas, ka manā lauku mājā ir ieslēgusies signalizācija. Kamēr tante otrā vada galā lēnām stāsta nevajadzīgus sīkumus, tikmēr man pa galvu jaucas visi iespējamie sliktie varianti.

Izrādās, ka nemaz tik traki nav- mājā ir ielidojusi pūce (visticamāk, ka tikusi iekšā pa skursteni un pusizjaukto krāsni), kas arī bija vainīga pie signalizācijas ieslēgšanās. Jābrauc un jāatbrīvo putniņš.
Jau piebraucot pie mājas var logā redzēt sagaidītāju- sēž uz palodzes un gaida savus atbrīvotājus .
Tā kā biju nolēmis bez nelielas fotosesijas putnu vaļā nelaist (ja vien putns būs ar mieru gaidīt un fotografēties), tad laicīgi jau biju kabatā ielicis fotoaparātu un devos atbrīvot lidojošo gūstekni.
Kamēr slēdzu vaļā durvis, tikmēr šis no palodzes pārvietojās uz gultas malu un mierīgi sēž, kamēr es mēģinu noķert pirmos kadrus. Jocīgi jau izskatās, ka pūcīte pagriezusi man muguru un skatās uz sienu, un izdzirdot fotoaparāta klikšķus galvu pagriež pa 180 grādiem, lai paskatītos, kas tur notiek (žēl, ka cilvēkam kakls tāds prasts ir uztaisīts).

Atbrīvošanas operāciju biju nolēmis sākt ar logu atvēršanu, lai pūcīte lido ārā, bet tā kā putns bija diezgan mierīgs un ļāvās, lai šo paņem rokās un iznes smuki pa durvīm, tad tā arī darīju.

Ārpusē vēl pāris kadri par piemiņu, apskatīju vai nav gredzenu, vai kājas un spārni ir veseli, un palaižu putnu, lai lido. Lidojums sanāca uz pāris metriem- tika līdz saimniecības ēkas skurstenim un ar slaidu ņurku iekšā skurstenī. Nācās iet skatīties vai tas bija ar nodomu vai arī pūce, dienasgaismas apžilbusi, kaut ko sajauca.

Pa skursteņa lūku iebāzu fotoaparātu, lai paskatītos, kā ”skursteņslauķim” iet- izskatās, ka viss ir kārtībā un pūce čuč (cik nu var to bildi saprast). Ja tas skurstenis ir pārvērsts pat ligzdošanas vietu, tad tuvākajā laikā būs jāpavēro meža pūces ģimenes dzīve- grāmatas saka, ka ligzdošanu var uzsākt pat decembrī.