Mammai dārzā aug lakši. Smuki dobē sacerojuši un sakuplojuši. Es sev laukos ar gribēju lakšus un tā nu pirms dažiem gadiem paņēmu no viņas stādiņus un improvizētā dobē iestādīju. Bet kaut kā neieaugās manā pļavā. Kā bija pāris lapiņas, tā arī palika. Un pamazām pļavas zāle pārmāca, cūkas vēl to vietu izrakņāja un skaidrs, ka tajā vietā man lakšu nebūs.

Tāpēc šodien bija otrais mēģinājums- savā mežā (skraja birztala) atradu gana piemērotu vietu un iestādīju pirmo porciju ar lakšiem. Ir plāns tuvākajās dienās papildināt stādījumus.

Bet ir viens ‘’bet’’. Laksis ir aizsargājams augs, kas ierakstīts Sarkanajā grāmatā. Mežā to vākt nedrīkst. Tad nu skatījos uz savu stādījumu un prātoju- labi, iestādīju… tūlīt ieaugsies, sakuplos un saceros pa visu birzīti. Varēšu ēst pats, dot draugiem un radiem. Bet ko man teikt kādam nejauši iemaldījušam vides inspektoram, kurš pieķers mani ievācam lakšus mežā? Kā man pierādīt, ka šos meža lokus esmu pats stādījis, kopis un audzējis? Ka tā ir mana lakšu ‘’dobe’’?

Ai, droši vien es te aizdomājos pārāk tālu un pārāk šķībi. Pieļauju domu, ka tas jautājums var kļūt svarīgs tikai tad, ja izdomāšu andelēt lakšus tirgū.
Un vispār- vēl jau lakšiem vispirms ir jāieaugas tajā mežiņā.