Autoavārijas ir šausmīgi. Autoavārijas ar bojā gājušajiem ir vēl šausmīgāk. Skaudri, sāpīgi un tik mazai tautai kā mūsējai, vēl jo traģiskāk izjūtami. Tāpēc nav brīnums, ka sabiedrība ļoti saasināti uzņēma ziņu, ka dažu dienu laikā Liepājas šoseja paņēma sešu cilvēku dzīvības.
Vieni, kā mantru atkārto, ka policija jau gadiem nav manāma uz ceļiem. Līdz ar to tur valda bezatbildība un visatļautība, kas tikai iet plašumā. Citi vaino lēnus autobraucējus. Citi, savukārt- ātros braucējus. Vēl citiem ir ko teikt par autoceļu stāvokli, joslu skaitu un ko tik vēl ne.
To visu lasot, rodas sajūta, ka daļa sabiedrības spējīga godīgi braukt vien nemitīgā policijas kontrolē un ideālos siltumnīcas apstākļos.

Vai tiešām bez policijas nespējam braukt pēc noteikumiem un godīgi pret citiem? Slepkavot, izvarot, krāpties un zagt arī tikai policija jūs attur? Redz, tā jau varētu noslepkavot kaimiņu un izvarot kolēģes darbā, bet, skāde– attur tas policijas iecirknis pāri ielai.
Tieši tas pats ir ar automašīnas vadīšanu- mēs taču esam krietni sabiedrības locekļi, labi audzināti, izglītoti un likumpaklausīgi. Tāpēc braukt pēc noteikumiem ir tikpat pašsaprotami un tikpat vienkārši kā nezagt, neslepkavot un nedarīt citādas riebeklības.

Protams, kā jau jebkurā sabiedrībā, arī pie mums ir daļa, kura zog, slepkavo un izvaro. Un, kura uzskata to par normu, savu iztikas avotu un dzīvesveidu. Diemžēl, daļa autovadītāju arī pieder šādai pašai grupai. Vismaz ar savu attieksmi. Un tur nelīdzēs nekāda sodu pacelšana, tikai audzināšana un sabiedrības apzinīguma līmeņa celšana. Piemēram, dzērājšoferi- šobrīd sodi ir bargi un konfiscē automašīnu, bet tāpat ir milzīgs skaits, kuri pie stūres sēžas iereibuši. Izskatās, ka sods nemaz nav motivētājs un neattur no pārkāpuma izdarīšanas. Kā nekā- soda jau tikai pēc pārkāpuma izdarīšanas. Te svarīgi būtu šo pārkāpumu nemaz negribēt veikt. Nevienam!

Jā, pārkāpumi satiksmē var gadīties. Jebkuram. Jo auto vadīšana ir milzīgs lēmumu, sakritību un apstākļu mijiedarbības kopums. Gadīties var jebkas un jebkuram. Tāpēc svarīgi ir šoferim pieņemt pareizus lēmumus. Kad braukt. Kā braukt. Pa kuru joslu. Cik ātri. Ko vest salonā. Kā nostiprināt kravu. Kādu distanci, intervālu, gaismas, manevrus, … . Šoferim ir jābūt apveltītam ar veselo saprātu, vēsu prātu un prātīgumu. Pagaidām noder arī lamuvārdu krājums, bet ceru, ka ar laiku arī to nevajadzēs.

Ja šoferis ir saprātīgs un prātīgs, tad nevajadzētu būt problēmām pieņemt pareizus lēmumus vadot transportlīdzekli. Tieši pareizus. Nav taču nekādu problēmu kādu laiku pabraukt aiz kāda lēnāka braucēja, jo atšķirība starp atļautajiem 90km/h un, piemēram, 80km/h ir vien nieka 3 sekundes katrā nobrauktajā kilometrā. Vai ir prātīgi nervozēt, pukoties un riskēt ar bīstamu apdzīšanu šo nieka 3 sekunžu dēļ? Diez vai. Gan jau pēc pāris kilometriem varēs vai nu droši apdzīt, vai tas lēnais braucējs nogriezīsies kādā sānceļā.

Vēl daļa pieprasa teju uz katras šosejas pāris joslas katrā virzienā, iztaisnot līkumus un salikt barjeras pa vidu. Vai tas ko mainīs? Jā, noteikti- būs ērtāk pārkāpt atļauto braukšanas ātrumu.

Mūsu sabiedrības lielākā problēma ir nespēja pieņemt pareizus lēmumus un uzņemties atbildību par savu lēmumu sekām. Jo vienmēr ir vainīgi tikai apstākļi, ne braucēji. Vienmēr vainīgi ir citi, ne es. Vienmēr traucē citi. Gan jau šoreiz izsprukšu. Tas jau nav nekas traks, ja es šoreiz [ierakstām savu variantu].

Braucot ar automašīnu, vienmēr jāpatur prātā, ka var notikt viss, ko vari paredzēt un, ko pat nevari iedomāties- ka citi var pieņemt no tevis atšķirīgus lēmumus, var mainīties laikapstākļi, var kaut kas izlīt uz ceļa, var izskriet meža zvēri, citi var braukt no tevis atšķirīgā ritmā, ka citiem var būt vēl jaudīgāka mašīna par tavējo vai mazāka auto vadīšanas pieredze kā tev, utt.
Iesēžoties automašīnā tev būs jāpieņem virkne lēmumu, kas var ietekmēt gan tavu, gan apkārtējo dzīvības. Un jābūt gatavam par tiem uzņemties atbildību.

Galvenais- atceries, ka satiksmes noteikumi rakstīti ar asinīm.