Pilnīgi noteikti es nemanu visu ainu pilnībā, bet tās politiskās gaisotnes puzles daļiņas, kuras nonāk līdz maniem maņu orgāniem, liek mazliet saskumt. Vēlētāji pirms katrām vēlēšanām dalās komandās paši un dala citus- ir bijuši pareizie, nepareizie, vecie muļķi, krievi, nodevēji. Tagad ir nākuši klāt jaunie muļķi. Tādi, kuriem jāatņem pases un jānoslēpj. Turpat, kur iepriekš slēpa vecmāmiņu un vectētiņu pases. Vēlams atņemot pasi arī apsaukāt. Vai argumentēti pazemot. Par muļķiem, kartupeļiem, dumiķiem no Latgales vai Īrijas (jā, izrauts no konteksta, bet tā tas apkārt arī klīst). Neaptēstiem nejēgām, kuri iegrūdīs valsti postā.

Tad vēl publiski klārēt, ka pašu virtuālo paziņu lokā vienā vai otrā sociālā tīklā ir n skaits tādu un tādu muļķu (vai kartupeļu). Ja n ir vairāk par k, tad piesauc filtru un sietu, caur kuru nu tik sijās sev piedienīgākos. Savukārt, ja šis rādītājs tiecas uz nulli, tad jau ir iespēja šo rādītāju ierāmēt kādā lepnības rāmī un visiem rādīt.

Tā vien liekas, ka neviens negrib iedziļināties kāpēc cilvēki balsos par to, kam viņi publiski pauduši atbalstu. Varbūt viņi nevēlas iedziļināties politikā. Varbūt viņi ir apjukuši. Varbūt viņi vienkārši ļaujas būt izmantotiem. Varbūt viņi vienkārši tā vēlas. Gluži tāpat, kā to vēlas ikviens no vēlētājiem- balsot par sev tīkamo politisko spēku.

Kāpēc balsot par partiju A ir labāk un pareizāk kā par partiju B? Vai par partiju C? Kāpēc vispār balsot par kandidātu N, ja citur ir kandidāts G? Tie ir jautājumi, kurus var diskutēt pie kāda dzēriena trauka vai pēcapsveicināšanas sarunā ar kaimiņu. Ar saviem argumentiem un spēju pārliecināt par savas izvēles pareizību. Uzklausot un pieņemot. Un nekādā gadījumā nenoniecinot otra izvēli. Jo tur jau slēpjas tā burvība- katram ir brīv izvēlēties. Brīv! Atļauts izvēlēties. Brīvs savā izvēlē. Kas tad tā par demokrātiju, ja atklājot savas politiskās simpātijas, saņemsi ne tuvu glaimojošus epitetus. Un tas ir tikai par tavu brīvo izvēli. Tāds kā pūļa diktatūras virzīts politiskais rasisms.

Liksim mierā vēlētāju! Viņam ir brīv izvēlēties to, ko viņš vēlas. Vienalga cik tā viņa izvēlētā partija izklausās pacientiska citam vēlētājam. Ja neapmierina izvēle, tad pārliecini par citu. Ja nespēj pārliecināt, tad vienkārši liec savu balsi pretī. Un šajā brīdī ceri, ka arī tavi lepnumu raisošie virtuālie draugi liks savu balsi pretī. Citādi, iepriekšējā dižošanās ar lepno ierāmējumu nebūs nekas vairāk, kā pusseši.

Tas graušanas un nicināšanas uzsvars jāliek uz partiju- par tās programmu, par tās muļķīgajiem lozungiem, par līderu nesavākšanos un piekoptajām metodēm, par neizpildāmiem solījumiem, greizo valsts pārvaldes izpratni, nemākulīgo procentu rēķināšanu, vēlētāju muļķošanu un destruktīvu šodienas ainavu radīšanu. Partija, kura nespēj pati neko radīt un rādīt, ir pelnījusi šādu attieksmi. Ne šīs partijas vēlētājs.
Nepareizs politiskais uzsvars tik ļauj šai partijai no vēlētāju aizvainojumiem bruģēt savu tālāko ceļu. Pamainot šos uzsvarus, partiju rati vairs neripos uz priekšu skaisti rībot, bet iestigs. Klusi iestigs turpat, kur citas, jau sen aizmirstas partijas, pūdē savus populismus un banānus.