Ik pa laikam gribās ierakstīt kaut ko par skolu- vienkārši, šobrīd tāds skolisks laiks (bērnam 9.klase beidzas, nākotnes izvēles,…). Bet visu laiku atlieku. Ka nesanāk kaut kas uzbraucošs vai pārprotams (zinu- tāpat sanāks). Vienkārši, man izdodas pārāk saasināti uztvert skolas, skolotāju un mācību procesa jautājumus. Tāpēc uzreiz atvainojos, gadījumā, ja kādu aizskaršu ar saviem burtu savārstījumiem- tas noteikti nebūs apzināti darīts.

Garo ievadu izlaidīšu. Sākšu ar to, ka janvāra sākumā pirmo reizi devos uz vecāku sapulci. Līdz šim sieva veiksmīgi ar visu tika galā, bet šoreiz jutu, ka man ir ko teikt- jo pamatskolas beidzamā klase, bet skolēniem sekmes zemas un gatavošanās eksāmenam nenotiek, kļūdas neizskaidro, izlabotos kontroldarbus skolēnam apskatīties nedod, utt, utjp. Un ja vēl tika piesolīts, ka būs tikšanās ar matemātikas un vēstures skolotājām (priekšmeti, kuros peld klases lielākā daļa), tad jau iemesli trīskārši, lai dotos un parunātu. Varbūt sanāks kaut ko iekustināt. Ja ne klasei, tad vismaz savam bērnam.

Ar vēstures skolotāju es jau biju ticies divas reizes- pirmo reizi gadu atpakaļ (8.klasē), jo nebija īsti skaidrs, kāpēc jaunā skolotāja liek tik sliktas atzīmes. Iepriekšējais skolotājs visiem lika labi un teicami, te pēkšņi knapi apmierinoši. Jau biju sagatavojies uz ļaunāko, bet īstenībā viss bija ļoti labi un sirsnīgi- ar vēstures skolotāju labi parunāju un izskatījām visu kas un kā. Izrādās- iepriekšējais skolotājs neko nemācīja. Kaut kādi primitīvi uzdevumi bija, bet ne tuvu nepieciešamajam līmenim. Tad nu arī jaunā skolotāja saņem skolēnus, kuri ir pamatīgā bedrē. Neko darīt- savējam skolasbērnam nācās palīdzēt pieraut šo priekšmetu.

Otrreiz ar šo skolotāju tikos šajā mācību gadā ziemā, jo e-klasē pamanīju, ka visa klase kontroldarbos un patstāvīgajos darbos iekrīt uz avotu analīzi (un visiem atzīmes dēļ tā lejā). Saprotu, ka jaukties mācību procesā nav pareizi, bet likās, ka šīs daļas izņemšana no kontroldarbiem un padziļināta to ņemšana fakultatīvajās stundās, būtu laba alternatīva (jo eksāmenā avotu analīze būs). Jau atkal sagatavojos uz pretestību, bet lieki- skolotāja arī pati kaut ko līdzīgu bija domājusi un visnotaļ atbalstīja manu priekšlikumu. Par šo sarunu bija prieks.

Mazāks prieks bija pēcāk saruna ar audzinātāju- mēģinot pateikt, kas nepatīk un, kas traucē mācību procesā, ieminējos arī par tādu sliktu lietu kā bezvērtīgu prezentāciju, mājasdarbu un tamlīdzīgu uzdevumu pildīšanu, kuros skolēni vienkārši pārkopē vikipēdijas tekstu, saliek bildes un neko vairāk nedara. Skolotāji šādas kopijas ņem pretī ar vērtējumu 10. Darbs ar tekstu nemaz nav. Un tas arī atsaucas uz nule notikušo sarunu ar vēstures skolotāju- skolēni neprot strādāt ar tekstu! Tāpēc, ka viņiem to neprasa. Visus šos gadus neprasīja- ne latviešu valodā, ne literatūrā, ne bioloģijā, ne vēsturē,… Rezultātā visa klase vēsturē kontroldarbos ”darbs ar avotiem” no desmit maksimāli iespējamiem punktiem spēj saņemt vidēji 2 punktus. Skumji!

Pēc tam jau tik iedomājos, ka audzinātājas pēkšņi sadrūmušais vaigs bija ne tik dēļ tā, ka kritizēju viņas kolēģus, bet, ka arī viņa savā priekšmetā laiž cauri šādus vikipēdiskus darbus. Neko darīt, ja tas bija tādēļ, tad nav man par ko atvainoties.

Vēl mēģināju norādīt, ka skolai reitingi krīt (pie tam pamatīgi) un vajadzētu kaut ko uzsākt. Te saņēmu atbildi, ka reitingi ir tikai pliki cipari, kas neko nerāda. Un skola uzņem visādus bērnus, arī tādus, kurus citas skolas neuzņemot. Tāpēc arī sekmība krītas. Negribēju strīdēties, lai arī nespēju pieņemt, ka kritumā pie vainas ir tikai bērni.
Tāpat arī mana ieminēšanās par nepieciešamību mainīt skolotāju un skolēnu komunikāciju, lai varbūt šādi mēģinātu celt sekmību, tika apcirsts saknē. Jo skolotāji ir labi un pamatā te ir bērnu pašu vaina (nevēlas, baidās, izlaidušies).
Var jau būt, visu bildi es neredzu un neesmu ne tuvu skolas dzīvei, lai argumentētu pretī. Man tikai no malas likās, ka pareizi saplānojot kontroldarbus (ne trīs dienā) un neliekot pēdējā semestra nedēļā (izlabot taču nepaspēsi), arī laicīgi izdalot izlabotos darbus un analizējot kļūdas (te vispār ir vakuums komunikācijā- skolēni bieži neredz savus kontroldarbus un līdz ar to arī kļūdas), varētu sasniegt labākus rezultātus gan sekmēs, gan zināšanās. Laikam nemācēju argumentēt vai arī te nospēlēja tas, ka audzinātāja pret saviem kolēģiem neies. Un pret sistēmu ar neies.

Atgriežoties pie sapulces. Nekas no tā, ko sacerējos nebija. Sanākušie daži vecāki dabūja norādījumus, ka bērni mēdz klaiņot, ka jāpārbauda kabatas (zālīte tiek lietāta), jāmodina no rīta laicīgi, citādi kavē pirmo stundu. Nez, šie likās vairāk individuāli risināmi jautājumi, ne visas klases. Bet labi. Vēl izbrīnīja fakts, ka bija vecāki, kas nezināja par e-klasi. Nezināja, ka var sekot līdzi, sazināties ar skolotājiem, nezināja, kādas atzīmes jaunietim. Jocīgi, ka tas tiek pacelts tikai 9.klasē, lai arī skolotāji taču redz, kurš apmeklē vai neapmeklē e-klasi. Jocīgi, bet nekas pārsteidzošs.

Matemātikas skolotāja neieradās, tāpēc varēja izvērsties vēstures skolotāja. Te vairāk bija stāsts par to, ka stundās daži traucējot, negatavojas uz kontroldarbiem, nelabojot sliktās atzīmes. Tad analizēja kontroldarbus. Šī daļa man bija neinteresanta, jo visu biju redzējis un pārrunājis ar skolotāju iepriekš. Tāpēc vairāk varēju pievērsties skatīšanai no malas un pārdomāšanai. Jo vairāk jau arī nekas nebija- tādi jautājumi kā sekmības celšana, gatavošanās eksāmeniem, nejēdzīgi mājasdarbi vai kaut kas praktisks, nebija! Pamata uzsvars uz to, ka vecākiem tagad jādara tas, ko skola visus šos gadus nedarīja.
Pateica, ka mājās vecākiem ir jāpalīdz mācībās, jātrenē jaunieši latviešu un angļu valodas mutiskajam eksāmenam. Un, kas mani negatīvi izbrīnīja- tā kā dažiem ir sliktāk ar angļu valodu, tad, lai labāk izvēlas likt eksāmenu krievu valodā. Īpaši, ja ģimenē ar tā tiek lietota. Būšot vieglāk nolikt (un līdz ar to būšot labāka atzīme). Ne saņemties, uzlabot, trenēties…, bet atmet vienkārši ar roku un liec krievu valodu (dzimto vai pusdzimto). Nekas nav pret krievu valodu, bet šajā brīdī likās, ka tas būtu diezgan noziedzīgi pret jaunieti- kamēr citi iet cauri angļu valodas eksāmenam un mācās, norūdās, tikmēr daži izvēlas (vecāku izvēle, kuru pamudina audzinātāja) krievu valodu. Kas notiks vēlāk, ja jaunietis izvēlēsies iet uz tehnikumu, bet tur prasīs angļu valodas eksāmena rezultātu? Kas būs divpadsmitās klases eksāmenā, kur viena daļa jau būs gājuši cauri un zinās, kas un kā, bet citi būs izlīferējuši ar krievu valodu un tagad būs pirmo reizi ar pīpi uz jumta? Pēc vidusskolas ar krievu valodas eksāmenu taču nekur tālu neiestāsies.

Manuprāt, tas bija ļoti nepareizs padoms (protams, ne no skolas reitingu viedokļa puses raugoties).

Kopumā ļoti slikta pēcgarša un vilšanās sajūta tikai padziļinājās. Sev nosolījos, ka otrai meitai vairāk skatīšos uz nagiem un ne mirkli nepaļaušos uz labiem vērtējumiem un skolotājas viedokli. Un mācīšu strādāt ar tekstu.

Var jau būt, ka es visu pārāk sakāpināti uztveru, un biju sacerējies, ka skolā var vienkārši pārslēgt un saslēgt vadus, lai uzlabotos gan zināšanas, gan sekmes. Vismaz uz īsu brīdi pirms eksāmeniem. Jo šobrīd viss notiek gandrīz tāpat kā manos laikos pirms 25 gadiem- ne miņas no tehnikas progresa vai interaktivitātes. Ja nu vienīgi tas, ka grāmatas ir plānākas un pieraksti kladēs praktiski netiek veikti (līdz ar to, nav no kā mācīties un skolēni paši zvejo informāciju internetā). Ā, arī vārdnīcu angļu valodas mācīšanās procesā neizmanto, kas manā laikā bija absolūta nepieciešamība.

Es ceru, ka es ļoti kļūdos, bet, manuprāt, šiem skolēniem būs grūti augstākās mācību iestādēs. Viņus tām negatavo. Viņus šobrīd vispār nekam negatavo. Tāda sajūta, ka šodien uzvarēs tie bērni, kuru vecāki var atrast laiku palīdzēt mācībās vai arī spēj noalgot privātskolotājus. Cik nu ievācu informāciju- tiem skolēniem, kuriem sekmes uzlabojas, liels nopelns ir privātskolotājiem ne skolai un skolotājiem. Manā laikā privātskolotājs bija tikai retajam- kurš iekavēja mācības un netika līdzi. Tagad ir otrādāk. Un, cik dzirdēts- uz privātskolotājiem īpaši naski esot krievi (un tas nav latviešu valodas uzlabošanai).

Tāda bija mana pirmā (un šajā skolā pēdējā) vecāku sapulce. Mazliet žēl, ka intensīvāk nepieslēdzos bērna mācīšanās procesam laicīgāk (gadus 3-4 atpakaļ), bet- kas neizdarīts, tas neizdarīts. Jāskatās uz priekšu.

Gadījumā, ja man augstāk sanāca kaut kas negatīvs, tad nobeigumā minēšu, ka neturu ļaunu prātu ne uz skolu, ne uz kādu no skolotājiem. Saprotu, ka darbs nav ne viegls, ne arī vienkāršs un no malas viss var šķist uzlabojams bez īpašas piepūles (paldies skolai un skolotājiem!). Un zinu, ka savos vērojumos esmu ļoti subjektīvs un noteikti varu secinājumos kļūdīties (manuprāt, normāla skolēna vecāka komplekts), bet atļaušos palikt pie savas pārliecības, ka visās šajās reformās, kompetencēs un skolotāju algu celšanās, mēs esam pazaudējuši skolēnus.