Lai gan man jau sen vairs nav tas vecums, kad jābaidās runāt pretī vecām tantēm un onkuļiem, tomēr kaut kādas bremzes uz to jūtamas joprojām. Laikam audzināšanas sekas. Nav jau gluži tā, ka sarunās ar vecākiem cilvēkiem es palieku bez viedokļa vai spējām sakarīgi runāt. Pieredze saka, ka saruna sanāk sakarīga, arī tad, ja tās iemesls vai sākums nav bijis tas pozitīvākais. Un nav problēmu bijis šādu sarunu nobeigt uz sirsnīgas nots.
Bet pēdējos divos notikumos izvēlējos paklusēt.

Lielveikalā mēdz būt tādas kastveida vitrīnas, kur saliek akcijas sierus vai ko tamlīdzīgu. Tad nu manā pirkumu sarakstā bija tāds siers (labi ģeld picām). Reizē ar mani pie šīs siervitrīnas pieiet divas padzīvojušas kundzītes. Mana audzināšana un nesteidzība ļauj viņām pirmajām izvēlēties. Izrādās, ka tas nav tik vienkārši- abas divas purpinot, ka ”te jau tik malu gabali”, sāk intensīvu vandīšanos pa vitrīnu un meklēt to savu vidusgabalu. Skatos, un jūtu, ka mēle niez pateikt kaut ko puspieklājīgu par cieņu pret ēdienu (vēl viena mana audzināšanas seka), ka tur nav malka, vai vēl ko. Nesaku. Varbūt vajadzēja. Ļauju viņām izvandīties un tad, tajā rakumā paņēmis savu siergabalu, dodos prom.

Otrs gadījums bija īsi pēc tam veterinārajā klīnikā- ar mazo meitu iegājām tur pēc zālēm mūsu runcītei. Dakterei jau ir apmeklētāji- krieviski runājoši jaunie vecāki ar 5-6 gadīgu puišeli un vecmāmiņu. Kamēr vecāki iztaujā dakteri, tikmēr bērniņš garlaikojas un sāk gražoties. Vecmāmiņa mēģina gan šā, gan tā, bet nekas nesanāk- var manīt, ka sīcis ir labi palaists un vecās tantes pierunāšana nestrādā. Tad nu viņa izdomā ģeniālu gājienu- izmantot mani. Ņem savu sīci pie krāga, krata šo un rāda ar pirkstu uz mani (es joprojām ar savu meitu gaidu rindā) un krieviski sāk baidīt bērnu- vot, šitas ģaģa tevi savāks… vot, ģaģa tevi aiznesīs… vot, ģaģa kautkoturvēlizdarīs. Un ģaģam atkal ir jāpadomā, ka labāk ir neatbildēt. Tik pateicu meitiņai, ka tagad no malas var redzēt cik tas nesmuki izskatās un, ka tā uzvesties nevajadzētu (viņa visu laiku, muti pavērusi, vēroja šo izrādi).

Pat nezinu vai audzināšana pie vainas, vai nojauta, ka šādos gadījumos saruna vai replika ir bezjēdzīga- sanāks tikai bezsakarīga vārdu apmaiņa un mani aizmuguriski nopurpinās. Abos variantos man ne silts ne auksts un, domāju, ka arī vecajām kundzītēm būtu tāpat- ja jau dara, tad jau tas ir gadu gaidā iesēdies un vecam cilvēkam kaut ko tādu, dziļi iesēdētu, izsist no galvas, manuprāt, ir neiespējamā misija. Īpaši jau nejaušam svešiniekam.

Bet no otras puses- ja neviens nepamācīs un neaizrādīs, tad jau arī nekas nemainīsies. Varbūt, izmēģinājuma kārtā, ir jāatmet visa pietāte pret vecumu un citu reizi pieklājīgā (humors taču te nestrādās, ne?) veidā jāaizrāda, ka siers vitrīnā nav personīgā rokošanās vieta, vai jānorāda par takta trūkumu uz cita pirksta rādījumiem un bērnu publiskiem audzinājumiem (un baidījumiem). Ja nepieleks adresātiem, tad vismaz būs kaut kas savādāks ko atcerēties. Protams, vēl jau varu cēli teikt, ka tad būšu mēģinājis dot artavu labākas sabiedrības veidošanai.