Ja vien tev ir inbox.lv epasts un kabatas tālrunis, tad mūsdienās sajusties vientuļi nemaz nevar- pirmais samet pasta kastītē drazu, bet otrais…. bet otrais tev palīdz papildināt podkāstu sadaļu blogā. Par otro paldies.

Kas tad nu šoreiz?

Šoreiz meitene man piedāvāja vitamīnus no šveices čehiem (vai čehšveiciem). Un neticēsiet- pa brīvu. Un piemetīs vēl kristālu pie kaklariņķa. Un laikam vēl šo. Ā, tik vien kā pasta izdevumi jāapmaksā. Nieka 5 eiro.

Atkāpei no sarunas uzreiz pajautāšu- zināt cik smagu paku var nosūtīt pastā pa piečuku? 5kg. Viņu sūtījums droši vien velk uz kādiem 150-200 gramiem… un pastā par tiem prasa kādus 2,50 eiro. Tā kā… Labi, kaut ko jau vajag atmest iepakotājam. Un par kristālu.

Atgriežamies pie sarunas- ilgums ir gandrīz piecas minūtes, kuru laikā man meitene cenšas nolasīt visu to lielo vitaminizēto palagu, kas viņai priekšā stāv noklāts. Pirms tam un pa vidu apjautājoties, kas man sāp un par ko sūdzos. Atļāvos pasūdzēties par muguru. Tam man uzreiz tika piedāvāts fosfors, magnijs, cinks, D un K vitamīns. Iekšējā balss saka, ka, ja es būtu pasūdzējies par gurnu vai ribu, tad piedāvājuma sastāvs nemainītos.

Vispār tā lasīšana ir gaužām tizla lieta. Zvanītāji- lūdzu, lūdzu nalasiet! Pamācieties tekstu vispirms, tad izlasīto neuzkrītoši iepiniet sarunā un visi būs laimīgi- jums nav jāmocas gari lasīt un klausītājam nav jāklausās neinteresanta figņa. Pēc šādas nesamocītas sarunas klientam paliks sajūta, ka ar viņu sarunājās, nevis izmantoja bez smērvielas.

Saruna sanāca tāda patizla- neveikli klusuma brīži, manis apspiestā vēlme pairgt, meiteni bēda, ka man īsti nekas nesāp… un beigās vēl pateicu ”nē”. Bet, ko lai dara- tāds izmisums, lai pirktu pašindi, pie tam telefoniski, man vēl nav.

P.S.
Tajā viņu mājaslapā nekādi neizdevās atrast to, ko viņa man mēģināja ieskapēt.

0