Tā nu reiz ir sanācis, ka dēļ sava uzņēmuma ik pa laikam sanāk aizstaigāt līdz sev tuvākai VID pārstāvniecībai- ir kaudze ar jautājumiem, tikpat daudz neskaidrībām un vēl pie reizes arī ikmēneša atskaites jānodod. Tā kā nav īpaši liela pārliecība, ka kādā no tiem papīriem neielaižu pelmeni, tad drošības labad vispirms aizeju pie turpat esošajiem konsultantiem un pakonsultējos. Kā jau iepriekš minēju– tur laipni un saprotami visu izskaidro, parāda un pamāca. Līdz ar to ir sajūta, ka ar papīriem man viss ir un būs kārtībā.
Otra un galvenā daļa šim rakstam ir par to, vai man tagad ir jāizjūt kāda īpaša nepieciešamība pēc īpaša paldies? Jo tā nu ir sanācis, ka parasti konsultācijas man iekrīt pie vienas no tur esošajām konsultantēm (tā teikt- jau gandrīz pazīst mani un mana uzņēmuma papīrus), lai gan ir sanācis pakonsultēties arī pie pārējām divām un vienmēr esmu saņēmis laipnas un izsmeļošas atbildes. Savādāk ar nemaz nevarētu būt, jo tas ir viņu darbs un viņas par to saņem savu algu. Bet, tā kā pie mums vēl pilnā sparā plaukst un zied ”pateicību” kults, tad man pāris pazīstami cilvēki ieteica/norādīja, ka derētu tā kā aiznest viņām kādu konfekšu kasti (vai kaut ko tikpat pateicīgu). Man tā kā šīs lietas ir diezgan patālu manā pieņemamo lietu sarakstā, tad raucu degunu un viebju seju mēģinot teikt, ka īsti pareizi tas nav un ne jau man ir jāpiemaksā prēmijas kādam par to, kas viņam/viņai tāpat ir jādara. Lai gan es saprotu, ka ar šādiem paldiesiem ir iespējams nobruģēt ceļu vēl labākām konsultācijām un kas zin, varbūt saņemšu kādu bonusa atbildi.

Bet tai pat laikā atceros situāciju iz manas dzīves, kad iepriekšējā darbā strādājot man ar viens atnesa ‘’paldiesu’’- pudeli Napoleona, jo redz, es šim nepieņēmu shēmu, kas bija ne pārāk pareizi uzzīmēta. Sīkumos neizplūdīšu, bet beigās bija tā, ka pudeli liku šim bāzt atpakaļ maisā un kompromisu atradām tāpat.

Nebija jau tā, ka man riebjas Napoleons, vienkārši man riebjas pats process- saņemt kaut ko par kaut ko, kas man tāpat ir jādara (vai pretēji- dot kādam kaut ko, kas viņam tāpat ir jādara). Ja kas ir jāpaveic ne darba laikā, ne darba pienākumos- lūdzu, runājam un domājam.

Tāpēc par šo ieteikumu- aiznest konfektes, es neesmu sajūsmā. Nezinu vai citi nes VIDam končas vai pudeles un vai tās tur vispār tiek pieņemtas. Ka nesanāk tā, ka mani izžvidzina laukā pa duravām ka nenoklaudz vien. Un nākamajās konsultācijās stāvēšu ar kautrīgu ģīmi kamēr mani izsmies par vēlmi piekukuļot VIDu. Lai gan no otras puses- tas jau nebūs ‘’paldies’’ par to, lai manā labā ko paveic, bet gan ‘’paldies’’, ka man iepriekš ir palīdzējuši. Un atkārtošos- man tās konsultācijas palīdz. Un zinu, ka arī turpmāk, kad sakrāsies kaudze ar jautājumiem, došos konsultēties, līdz kamēr man tās lietas būs skaidras. Un tieši tāpēc man negribas bojāt šo sadarbību ar kādiem blakusefektiem- es te nāku un man vajadzētu mazliet ‘’pateikties’’. Vai arī likt justies cilvēkam, ka man būtu ko parādā- es te nāku un ‘’pateicos’’, tāpēc jūtaties man parādā vēl laipnāku paskaidrojumu un nekādā gadījumā neaizmirstiet par bonusa atbildēm.

Katrā ziņā palikšu pie savas pārliecības, ka cilvēki tur ir domāti, lai man palīdzētu un no manis gaidītu neko vairāk kā neskaidrības raisītus jautājumus. Protams, beigās verbāls paldies pats par sevi ir saprotams.