Sanāca man sestdien tā pavēlāk braukt caur Rīgu uz mājas pusi un sanāca arī uzrauties uz policijas reidu. Nekas jau īpašs- zvejniekiem bija svētki un plašsaziņu līdzekļos jau sen skandināja, ka nu tik stādinās un nu tik pūtīs alkometros. Nodzinis mani malā, policists pienākot sāk sarunu, arī nekas īpašs, tikai viņam tā dikcija bija vienkārši drausmīga. Vai nu viņam bija mēles trauma vai arī pašam bija drausmīgās promiles (ir redzēti tipiņi, kas pēc 0,5 galīgi nevar parunāt. Precīzāk- viņus galīgi nevar saprast).

Saruna apmēram izskatījās šāda:
Policists: [nostādinājis mani malā un rādīdams savu tīģerasti aiz manis braucošajiem, lai arī tie stājas nost]…..vakar….. ….. inspektors …… ….. … … tiesības tikai.
Es: [ mēģinādams saklausīt ko šis tur vervelē iedodu tiesības tikai un turu gatavībā pārējos dokumentus- ja nu kas nav saklausīts]
Policists: Vai …. … …. dzēris?
Es: [pārliecinošāk laikam nebija iespējams] NĒ!
Policists: [atdodams man tiesības, lai arī alkometrs viņam bija rokās un sagatavots pūtienam] … labu…

Tāda man sanāca nakts saruna. Laikam policista acīs es nebiju trubiņas vērts. Vai arī tiešām nostrādāja mans pārliecinošais ”nē”, jo pārdesmit metrus tālāk stāvot pie krustojuma sarkanās gaismas, varēja redzēt, ka aiz manis apturētos autiņus pārbaudīja pēc pilnas programmas.