Reimons Keno
”Zazī un metro”
Apgāds ”Daugava”, 187 lpp, 2001.gads

Mana pirmā tikšanās ar Zazī notika vēl tālajos deviņdesmitajos, kad kā students cītīgi braukāju ar vilcienu uz lekcijām. Vilcienā tikai piebeigta ne viena vien grāmata, žurnāls, avīze. Pēdējos divus parasti pirku kioskos. Vienā no tādām pirkšanas reizēm nopirku žurnālu ”FF”. Nezinu, kas man tajā žurnālā visvairāk piedūrās, bet vairs nevienu numuru neizlaidu- regulāri pirku un regulāri caurlasīju.Vienā no šādām caurlasīšanas reizēm pamanīju, ka sāk publicēt fragmentus no Reimona Keno grāmatas ”Zazī un metro”. Nekad neesmu lasījis žurnālos publicētos stāstiņus (laikam nepatīk gaidīt, lai lasītu turpinājumu, jo pāris lpp nespēj aizraut) un nemaz nebiju domājis sākt lasīt arī šo.

Domājis nebiju, bet sanāca gan- pagadījās kārtējā neinteresantā lekciju, kurā nekas cits neatliek, kā lasīt avīzes un žurnālus (bija mums kursā šāds niķis). Tā kā es jau biju paspējis ”FF” piebeigt, tad izmisuma dzīts pieķēros pie ”Zazī un metro”. Pieķēros, izlasīju un sapratu, ka šis ir viens varens lasāmais gabals. Tā tika lasīti visi nākamie publicētie gabali, kamēr žurnāls beidza pastāvēt. Lieki piebilst, ka netika nopublicēts ne tuvu viss Zazī teksts. Tā kā āķis bija lūpā un žurnālā pie Zazī bija piebilde, ka grāmata tulīt būs nopērkama Latvijas grāmatplauktos, tad gāju apciemot grāmatnīcas, bet jēgas nekādas- pārdevējas uz manu jautājumu par grāmatu ”Zazī un metro” tik skatās ar lielām acīm un rausta plecus. Skaidrs, ‘’tulīt’’ vēl nav pienācis. Tas ”tulīt” pienāca pēc gada vai diviem (neatceros vairs precīzi), kad grāmatnīcā ieraudzīju pazīstamu nosaukumu un beidzot tiku pie grāmatas.
Grāmatu nesen izlasīju atkārtoti (ir man tāds niķis- labas grāmatas izlasīt vairākkārtīgi), un nolēmu, ka par grāmatu ir nedaudz jāpastāsta, varbūt vēl kāds uzrausies un izlasīs.

Romāns ir sarakstīts sarunvalodā, tas ir –kā dzird tā raksta. Viena pēc otra ir dažādas vārdu spēles, žargoni un pat rupjības. Bet tas netraucē, ja nu vienīgi kādam ir alerģija pret ”dirst”, ”mauka” utml vārdiem. Katrā ziņā sarunvalodas tekstu un izrunas attēlošana 1:1 romānam ir nākusi tikai par labu- grāmatu ne tikai var viegli lasīt, bet arī viegli var iejusties varoņu tēlos. Tieši šī sarunvalodas uzskatāmā parādīšana mani visvairāk piesēja šim romānam.
Zazī ir maza meitenīte, kura nokļūst Parīzē, tēvoča uzraudzībā, kamēr viņas mammai jāsatiekas ar jauno štuceri. Vienīgais, kas mazo meiteni interesē ir Parīzes metro, bet tur ir ”streix”, tāpēc ar metro nesanāk pabraukāties un viņa nokļūst, brīžam pat nesalīmējamos, notikumu virpulī. Šī ir Parīze, bet salīdzinot ar V.Igo Parīzi, šī ir savādāka.

Lai arī Zazī ir tikai 12 gadi, dažbrīd liekas, ka viņa ir vispieaugušākā no visiem grāmatas varoņiem- viņa spēj gan mierināt mīlestības sagrauztu sievieti (lai arī diezgan ciniski), gan gribēdama aizmukt no pieskatītāja, ļaužu pūlim iestāstīt, ka tas ir ”perverts”.

Lasoties aizvien tālāk, teksti samudžinās un sāk palikt grūtāk saprast kur ir sliktais, kur labais, kurš tikai tēlo slikto. Papagailis, kuram grāmatā arī atvēlēta sava vieta, ar saviem izsaucieniem šo jezgu vēl pastiprina. Romānā nekā netrūkst- ir gan pakaļdzīšanās, gan šaudīšanās, gan mierīga pasēdēšana pie galda un tam visam pāri ir feinais grāmatas humors.

Beidzoties visiem šiem notikumiem, Zazī tika jautāts:
-Nutatu labi izklaidējies?
-Var iztikt.
-Metro redzēji?
-Nē.
-Ko tad tu darīji?
-Es novecoju.