Parakstījies manabalss.lv aicinājumā, ļaut fotoradariem pieslēgties tikai sākot no 15. pārsniegtā kilometra, neesmu.
Un laikam neparakstīšos ar, jo nav īsta pārliecība, ka tas uzlabos situāciju uz ceļiem. Ja varētu ieviest kādus nebūt papildus nosacījumus, tad būtu mierā ar esošo situāciju. Bet ja nu būs aktīvāk jāpadomā (pietrūks tieši mana balss)- parakstīties vai nē, tad neizslēdzu iespēju arī pievienot savu balsi.

Jo fotoradars ir tikai un vienīgi tehnika. Savā ziņā stulba tehnika. Ar nespēju izvērtēt un saprast ko un kāpēc.

Ja man ir jāapdzen kāds lēni braucošs vai baisi smirdošs transporta līdzeklis (piemēram, apdzīvotā vietā 40kmh braucošs traktors), tad man gribot negribot ir aktīvāk jānospiež uz gāzes pedāļa. Tikpat skaidrs, ka ar 50kmh es viņu neapdzīšu. Uz plika ceļa, nav problēmu, bet ja ir nedaudz intensīvāka satiksme? Man ir jāpārkārtojas blakus joslā, jāapdzen tas lēnais un jāpaspēj iekārtoties atpakaļ savējā joslā. Un tas viss jāizdara tā, lai netraucētu citiem satiksmes dalībniekiem.
Ja šādā mirklī (apdzenot) pa vidam trāpās fotoradars, tad esmu vainīgs. Ja policijas ekipāža, tad nez vai piešūs bumbas.

It kā jau varētu vēl piemeklēt kādu līdzīgu situāciju satiksmē, bet labāk paturpināšu ar stāstu iz dzīves:

Pāris dienas atpakaļ man bija tas gods braukt pa svaigi remontējamo Ventspils šosejas posmu (t/c Kurši- Kūdra), par kura uzsāktajiem remontiem jau rakstīju. Tur viss ir smuki un glīti- top gluds asfalts, top glītas nomales un viss liecina, ka būs ērta un patīkama braukšana. Pagaidām, kamēr tur ir remonts, ir neliels ierobežojums- atļautais ātrums ir 50kmh. It kā loģiski.

Tad nu vienu rītu, vienai fūrei tas nebija loģiski. Mani 60kmh tika uztverti kā kauna traips un to nieka 1-2km garā posmā fūre visādi centās mani pagrūst uz priekšu.

Ir daudzi nepatīkami momenti uz ceļiem un viens no šādiem ir aizmugurē braucošo spītīga vēlme līst pakaļā. Ja tāds mazāks transporta līdzeklis, tad var īpaši nesatraukties, bet ja tev aizmugurē viena metra attālumā spiežas fūre ar palielu konteineru plecos, tad omulība mazinās ar katru metru.
It kā uzmidžināju ar bremzēm, bet fūres šoferis atbildēja ar vairākkārtīgiem visu (fūrēm to lukturu un prožektoru priekšpusē nav mazums) gaismu ieslēgšanām un taurēšanu. Apdzīt netaisījās.

Nu ko nācās palielināt ātrumu līdz 65kmh. Nelīdzēja. 70kmh. Ar nelīdzēja. Pie 75-80, jau parādījās Jūrmalas robeža (apdzīvotas vietas beigas) un varēju ieslēgt pieklājīgi atļauto ātrumu. Fūre turpināja braukt ar kādiem 80 un drīz vairs nebija redzama spoguļos.

Stāsts? Stāsts ir vienkāršs- ja būtu fotoradars, tad man būtu foto apdzīvotā vietā ar +25. Nez vai fūrei numuru redzētu (pārāk jau nu bija piezīdies man pie auto pēcpuses), bet tas jau nemazinātu manu prieku par saņemto fotorēķinu.
Ja apstādinātu policisti, tad… tad vismaz man ir iespēja izskaidrot situāciju.

Laikam jau šādam stāstam būtu jākalpo kā argumentam tomēr parakstīties. Nu vismaz priekš manis.

Tā kā- ja fotoradariem nav iespējams pievienot kādu nebūt sakarīgu iespēju paust savai aizstāvībai kādu nebūt ticamu argumentu, tad es esmu par to, lai ir vismaz tie +15.

P.S.
Pie skolām, bērnudārziem un tamlīdzīgām iestādēm balsoju par sodu no pirmā pārkāptā kilometra.