attēls no Latvijas Mākslas akadēmijas Instagram konta.

Līdz šim man nebija nekādu ilūziju par mūsu sabiedrību- tā ir iesīkstējusi, piesātināta ar agresiju, naidu, stulbumu un egoismu. Un tas nav saistīts ne ar vecumu, ne dzimumu vai izglītību. Tāda tā vienkārši ir. Protams, lietas pamazām mainās, bet izmaiņas ir lēnas un mazpamanāmas. Un ne vienmēr maiņa notiek pozitīvā virzienā.

No bērnības atceros lunaparkus- karuseļu un izklaižu vietas, kur bērni varēja izšūpoties, izgriezties un visādi citādi ļauties sava ķermeņa izpurināšanai. Un šobrīd ir tāda pati sajūta- sabiedrība uzvedas kā lunaparkā, kurā tā griežas, šūpojas, mētājas un triecas viens otram virsū. Kur daži tevi cienā ar cukurvati, bet citi uzreiz izgriež ‘’kēdītē’’ līdz sliktai dūšai. Kur vieni tiek pacelti panorāmas ratā augstu, bet citus nolaiž līdz zemei. Kur vieni braukā pa laukumu ar mašīnītēm, bet citiem pedālis iesprūdis un nav iespējams izbraukt no stūra. Vai šautuvē šauj tikai pa zaķīti, bet vilkam trāpīt nejēdz (vai negrib).

Kad kovids ar visām savām blaknēm atnāca līdz Latvijai, kāds izmeta frāzi, kas skan aptuveni šādi: ‘’Man patīk, šis ir interesants laiks- var redzēt, kurš ir idiots’’.

Nu nezinu gan… Man nepatīk! Man ļoti nepatīk redzēt to, ko redzu. Ka radinieki lamā radiniekus, ka skolotāji tic pesteļiem, ka dziedātāji un mūziķi izmaina sevi sīknaudā, ka aktieri netēlo, ka dakteri neārstē…ka cilvēki pazaudē cilvēkus.

Īpašs stāsts ir pati pandēmija. Nepatīkams vīruss, kurš no ceturtā grieķu alfabēta burta pārtapis par simbolu sabiedrības nespējai saprasties, vienoties un pārvarēt šo pandēmiju. Mētāšanās ar saukļiem, apvainojumiem, izsmiekliem. Un tam pa vidu notiek nemitīga vainīgo meklēšana un spoguļa vainošana. Un kādā brīdī tas nogurums, bailes un trauksme vairs nav pabarojama tik ar šo pandēmiju. Tad nu jāklūp virsū māksliniekam, jo nesaprotam viņa darbu. Pat ne viņa vien- mākslu vispār. Tad jāklūp virsū mediķiem, jo nesaprotam viņu darbu. Vai skolotājiem, jo viņu darbs bija mums paskaidrot šo visu. Apjukumā attopamies ar muguru viens pret otru un nesaprotam ne cenzūru, ne režīmu, ne holokaustu, ne arī vārda brīvību vai vīrusu.

Protams, arī soctīkli neatpaliek sprunguļu likšanā– feisbuks jau no sākta gala bija īpašs mušpapīrs plakanās zinātnes burbulim. Nu arī tviteris ir pārvērties par attiecību bojāšanas vietni. Žēl noskatīties kā cilvēki sevi pazemo- ne paši spēj kritizēt, ne pieņemt kritiku. Ne iedziļināties tekstā, ne pieņemt citādo. Ar putām uz lūpām atkārtot, ka murālis ir mēsls, ka kovida nav, ka citur ir labāk, ka zinātnieki melo, ka …. Paši esam uzbūvējuši tribīni no tukšām mucām un iedevuši to cilvēkiem, kuru muļķībām agrāk pietika tik ar savu atbalsi.

Kaut kad karuseļi apstāsies un lunaparks pārstās darboties. Tad būs jānostājas kājās un jāpalīdz arī citiem sakārtoties, palīdzēt atrast pazudušās brilles vai maku. Lai visi kopā varam nokārtot testu. Vienalga, vai tas būs vates kociņš, slienas vai sliekas. To paveiksim tikai kopā, jo tajā brīdī var nepietikt ar krupja nobučošanu- tas būs jārij nost.