cinka zēni

Nosaukums: Cinka zēni.
Autors: Svetlana Aleksijeviča
Izdevniecība: J.L.V.
Gads: 2014
LPP: 264

Светлана Александровна Алексиевич
Цинковые мальчики
2007
Tulkojums latviešu valodā- Lāse Vilka

Par grāmatu-
Padomju armijas iebrukums Afganistānā bija tikai sākums daudzu cilvēku izpostītām dzīvēm- karavīru, medmāsu, māšu… Viņu piedzīvotais, pārdzīvotais un viņu domas ir apkopotas mazu stāstu veidā.

Citātbildes aplūkojamas šeit- #lasuCinkaZēni.

Lai arī grāmatas vāks saka, ka ”autore jau ilgus gadus raksta savā, pašas izveidotajā žanrā, kuru viņa sauc par balsu romānu”, man tas drīzāk likās kā emocionāla atmiņu klade. Kā uz smagu rezultātu virzītu interviju apkopojums. Kā vienkāršs veids, lai koncentrēti pastāstītu par vienu tēmu ar vairākiem personāžiem un nebūtu jāuztraucas par atkārtošanos. Īstenībā jau vienalga kā to sauc. Galvenais- kā atskan.

Pieļauju domu, ka mans augstākminētais teksts izklausījās pārāk grāmatu noplicinošs. Tā gluži nebija domāts. Grāmata ir laba. Patiešām laba. Parāda kara un sistēmas bezjēdzīgumu. ”Acu atvēršanos” uz vietas Afganistānā. Sāpes, pazemojumu un pamatīgu notrulināšanos. Izdzīvot un atgriezties. Tas, ja pieraksta karavīru stāstus. Ar vecāku (pārsvarā māšu) stāstiem bija vēl smagāk- grūti lasīt par cilvēkiem, kuri mēģina nesajukt prātā vienīgā dēla, dažreiz pat vienīgā apgādnieka zaudējumā. Saņemt cinkotu kasti, kurā tu nezini kas ir. Atvērt nevari, atvadīties nevari.
Pārdzīvojumi, asaras, pašnāvības, murgi un saiešana uz īso.
Un tā visa grāmata.

Grāmata sastāv no vairāk kā 100 šādiem atmiņu stāstiņiem, katram veltot pāris lappuses. Varēja saprast, ka autore, kā žurnāliste pati bija devusies uz Afganistānu kara laikā, bet visi pieraksti tika veikti jau pēc kara. Diemžēl, stāstiņiem nav klāt datumi un līdz ar to var tikai minēt, kad un kur tie tika veikti.

Viens no otra tie īpaši neatšķiras- cik nu stāstītājs bijis tuvu vienam vai otram notikumam. Medmāsa un ārsts šausminās par medikamentu trūkumu un gultās mirstošajiem zaldātiem. No kuriem daudzi netika izglābti tikai dēļ viena vai otra medikamenta trūkuma.
Karavīri atceras savu biedru, kas uzkāpis uz mīnas, vākšanu maisā pa daļām vai pašnāvību izdarījušā biedra nešanu uz kazarmām. Ģedovščina kazarmās un kāda jauniesauktā iemesta granāta veco armijas biedru teltī. Pazemojumi, piekaušana, mantu atņemšana…
Sanitārēm jāpiedzīvo oficieru pieprasījumi uz nakts priekiem.
Karavīriem nav formas (kirzas zābakos +40 grādos varētu būt smagi) un ekipējuma. Tos viņi paši vāc no trofejām (zeķes, apavi, medicīnas aptieciņa, nazis, utt).

Smaga lasāmviela. Pat nezinu vai var kādam ieteikt. Grūti jau tās kara šausmas tā no malas saprast. Var tikai līdzi just bēdām un skaudri izjust grāmatā esošo noskaņu kara bezjēdzīgumam.

Grāmatas vērtējums: 8/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.