Nosaukums: Dzeja
Autors: Tomass Transtremers
Izdevniecība: Mansards
Gads: 2011
Lappuses: 284

Par grāmatu-
Zviedru dzejnieka Tomasa Transtremera dzejas apkopojums no trīspadsmit krājumiem.

Dzeja nelasās tik viegli kā proza. To es zināju un tam biju gatavs, jo parasti jau dzeja manā literārā ēdienkartē tiek patērēta minimālā daudzumā un minimālos apjomos, bet tā kā Transtremeram Nobela prēmija literatūrā tika par viņa dzejoļu krājumiem, tad jālasa bija vien visi, kas bija apkopoti nesen izdotajā dzejas grāmatā.

No meža apakšas es ceļos,
Starp stumbriem gaisma nāk.
Līst pār maniem jumtiem.
Es esmu iespaidu noteku caurule.

Atzīšos- likās, ka būs grūtāk. Jo dzeja jau tā pati proza vien ir, tikai stipri koncentrētāka. Un līdz ar to nevar tā ātri pārvilkt ar acīm pāri. Var pazaudēt domu.
Laikam tā doma man tika pazaudēta lasot pirmo krājumu ”17 dzejoļi”. It kā priekšvārds teica, ka šis krājums ir ievērojams kā spilgta debijas un talanta apliecinājums. Atkal atzīšos- neaizķēra nu nemaz!

Es stāvu zem zvaigžņotām debesīm
un jūtu pasauli rāpojam
iekšā un ārā no mana mēteļa
kā no skudru pūžņa.

Ko nevar teikt par pārējiem krājumiem- tie gan aizķēra, gan patika. Izņemot vairāk uz beigām parādījušās haikas. Tās man laikam nav lemts saprast. Bet, laikam, tā ir mana problēma, ne grāmatas.

Man jābūt vienam
desmit minūtes rītos
un desmit minūtes vakaros
– Bez programmas.

Tāpat bija interesanti lasīt dzejprozu (nezinu vai tas ir pareizs apzīmējums, bet aizņēmos to no atdzejotāju priekšvārda)- it kā dzeja, it kā nē. Bet rezultāts ir uzrunājošs.

Tāpat kā uzrunājošu var apzīmēt visu grāmatu. Varbūt ne tik ļoti uzrunājošu, kā no skolas laikiem lasītiem latviešu autoriem (negribu salīdzināt), bet sava pēcgarša ir.
Lai gan jutu, ka nepiedodami daudz dzejoļi paslīdēja garām, kā man pašam likās- ne līdz galam izprasti. Droši vien tāpt kā lieli mākslas darbi jāskatās no attāluma, tā arī Tomasa Transtremera dzejai ir jāļauj nosēsties. Gan jau būs iemesls gan vēlreiz pārlasīt, gan arī saprast nesaprasto.

Noguris no visiem, kas runā vārdus, vārdus,
bet ne valodu,
devos uz sniega klāto salu.
Mežonīgajam nav vārdu.
Neuzrakstītās lappuses plešas uz visām pusēm!
Es pamanu stirnu pēdas sniegā.
Valodu, bet ne vārdus.

[xrr rating=8/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.