Bezliktenis

Nosaukums: Bezliktenis
Autors: Imre Kertēss
Izdevniecība: Tapals
Gads: 2008
LPP: 190

Imre Kertesz
Sorstalansag
1975
Tulkojums latviešu valodā- Elga Sakse

Par grāmatu-
Kādu dienu piecpadsmigadīgo Ģuri policists izsēdina no autobusa ar kuru viņš devās uz netālo fabriku strādāt. Pat ne izsēdināja- vienkārši palūdza izkāpt visus, kuriem pie mēteļa ir piešūta dzeltenā zvaigzne. Viņiem visiem piedāvāja doties pastrādāt uz Vāciju, kur būs labāki apstākļi, labāka samaksa. Un tā nu viņš ar daudziem citiem, kuriem pie mēteļa bija piešūta dzeltena zvaigzne ar vilcienu devās pastrādāt. No sākuma Aušvicē, tad Būhenvaldē, tad Ceicā, tad….

It kā jau skarbs stāsts par pusaudzi, kurš kara pēdējos gados tiek aizvests uz koncentrācijas nometnēm, kur jau pašā sākumā tikai laimīgi dotais padoms viņu izglābj no gāzes kamerām. Un visa tā mežonīgā un bezcerīgā gaisotne tikai vairo to skarbumu. Bet puika un visi pārējie to uztver vairāk vai mazāk mierīgi. Galvenais ir parādīt sevi no labās puses un tad jau uzraugi būs apmierināti ar viņu.

Pārējais ir viņa paša un viņa likteņa rokās. Protams, ja vien varam runāt par likteni viņpus dzeloņstieplēm. Jo tur tu neesi nekas. Vārda vietā tev ir numurs. Apģērba vietā lupatas. Apavu vietā koka tupeles. Ēdiena vietā balandu zupa. Viņš drīzāk ir bez likteņa, jo te viņa vietā visu izlemj citi- atstāt, piekaut, nošaut…

Laikam jau izklausās skarbi un nomācoši, bet īstenībā grāmata drīzāk bija dziļdomīga. Ar neparastu stāstījumu, neparastu skatu un neparastu vēstījumu. Lasījās ar tādu neparastu vieglumu un nepiespiestību.

Ja vēl sākumā puika bija kā jau puika- jautrs, nebēdnīgs un bērnišķīgs, tad jau nokļūšana nometnēs viņu vienā mirklī pārsvieda pāri veselam dzīves posmam. Un ne tikai fiziskā ziņā. Viņa prātojumi un attieksme bija kļuvusi stipri pieaugušāka.

Nometnē viņš ātri iemācījās redzēt un saprast kā izdzīvot šajā pasaulē. Daži sīkumi, daži svarīgi nosacījumi, kas palīdz pat bezlikteņa situācijā saglabāt cerības uz sev labvēlīgu likteni. Piemēram, slimnīcā guļot gultā un dalot to ar vēl vienu ieslodzīto ir labāk dažas dienas paciesties un neteikt, ka kaimiņš ir nomiris, jo tā var tikt arī pie kaimiņa pusdienu porcijas. Rīta kafijas rindā labāk stāties ātrāk, jo tās var arī nepietikt. Turpretī vakarā, pusdienu zupas rindā, labāk palikt pie beigām, jo tā ir lielāka iespēja tikt pie biezumiem, kas noguluši katla dibenā.

”Bezliktenis” nav tas sirdi plosošais rakstnieka atmiņu stāsts par pavadīto laiku Aušvicē un Birkenavā. Tas drīzāk ir emocionāls stāsts ar [nosacīti] pozitīvu skatījumu, vai kā autors minējis grāmatā- par ”laimi koncentrācijas nometnē”.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

0