Nosaukums: Rudens ziedi
LPP: 22

Par grāmatu-
2000.gada Nobela prēmijas literatūrā ieguvēja Gao Sjindzjaņa stāsts ”Rudens ziedi”- par piecdesmitgadīgu ķīnieti, kurš, skatoties lietū, domās sarunājas ar savu pagātni.

Gao Sjindziņs ir pirmais ķīnietis, kurš saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Bet tā īsti par to viņa dzimtenē neviens tā skaļi nepriecājas. Kā nekā Kultūras revolūcijas laikā Sjindziņs pamatīgi cieta gan padzīvojot kādu laiku aiz dzeloņdrāšu žoga, gan esot aizliegto autoru sarakstā. Vēlāk, bez atļaujas nedrīkstēja izbraukt no pilsētas. Un kas zina vai sods nebūtu bijis vēl bargāks, ja pirms tam nebūtu viņš sadedzinājis savus manuskriptus. Tad vēl 1988.gadā pieprasītais politiskais patvērums Francijā un vēlāka izstāšanās no Ķīnas Komunistiskās partijas ne tuvu nevairoja Ķīnā prieku par sava tautieša panākumiem saņemot nozīmīgo balvu.

Bet tā kā man šīs ķīniešu problēmas neskar un galvenais tomēr ir sameklēt kādā lasāmā veidā viņa darbu, tad priecājos atradis internetā Gao Sjindzjaņa stāstu ”Rudens ziedi” krievu valodā (Осенние цветы. Рассказ. Перевод с китайского З. Абдрахмановой // Молодая гвардия, 1990, № 1, с. 45–59. ). Diemžēl neizdevās atrast kādu avotu, kas pavēstītu, kad šis darbs tapa.

Stāsts ir par pusmūža vīrieti, kurš noraugās krītošajās lietus lāsēs un gremdējas atmiņās- par savu bērnību, pirmo mīlestību, pieļautajām kļūdām un varas uzspiestiem pienākumiem. Par vēlmi doties kalnos vai paveikt ko nozīmīgu.
Tagad it kā viss viņam ir, bet tomēr kaut kas pietrūkst un kaut kur sev gribās pārmest par neizlēmību vai kādu nepareizu rīcību. Jo daži sīkumi visu varēja vērst savādāk. Un tad viņam būtu bijusi cita nākotne. Un cita pagātne.
Stāsts ir tādā kā sarunas, tādā kā vēstules veidā pasniegtas atmiņas, kur ik pa laikam iespraucas kāda maza daļiņa no tagadnes.

Patika kaut kur lasīts raksturojums, ka šis stāsts ir par pagātni, kura ir tuvāka nekā nākotne un siltāka nekā tagadne.
Laikam precīzāk būtu grūti noraksturot stāstā valdošo gaisotni, kas lasītājam tiek pausta ar pusmūža vīrieša domām, kurās viņš jau jūt vēso rudeni (kā nekā pusgadsimts nodzīvots), bet tajā pat laikā priecājas par neseniem pumpuriem un ziediem, un nedaudz drūmi vēro jau novītušos ziedus.
Nesteidzīgs un melodisks stāsts, kas, bez visām kulminācijām un asiem pagriezieniem, lasījās baudīgi.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.