Nobela prēmija literatūrā- 1998.gads Žuze Saramagu- Jēzus Kristus evaņģēlijs.
Nosaukums: Jēzus Kristus evaņģēlijs.
Autors: Žuze Saramagu
Gads: 1991
LPP: 448
Par grāmatu-
Stāsts par Jāzepa un Marijas dzīvi, kā arī viņu pirmdzimto- Jēzu. Kā Jēzus, uzzinājis sava tēva nodarījumu, aiziet no mājām un četrus gadus strādā par aitu ganu. Kad viņam tuksnesī parādās Dievs un noslēdz ar viņu derību, tad Jēzus dodas atpakaļ uz mājām, bet tur sastopas ar neticību viņa sarunai ar Dievu. Vīlies, viņš pamet mājas un kopā ar Mariju Magdalēnu dodas uz piekrasti zvejot zivis. Vēl pēc dažiem gadiem viņš, izpildīdams Dieva gribu, sāk sludināt.
Latviski Žuze di Souza Saramagu slavenākais darbs nav. Tāpēc meklēdams krievisko tulkojumu, uzdūros glītam krievu saitam, kur par baltu velti var klausīties dažādus darbus. Nolēmu, ka esot laukos man audiolasīšana būs vēl ērtāka par parasto lasīšanu, tāpēc iepakoju sev dažas grāmatas. Sākumā bija doma no Saramagu lasīt “Aklums”, bet iekšējā balss teica, ka ”Jēzus evaņģēlijs” būs labāks. Paklausīju. Nezinu vai labāks, bet izcils tas ir noteikti.
Jāzeps bija nabadzīgs galdnieks, kurš savu amatu pieprata, bet ar sevišķu centību un izdomu neizcēlās. Marija, viņa sieva, kā jau visas tā laika sievietes, bija klusa un paklausīga- vīram pretī nerunāja, ēda pēc viņa, apmierināja viņu, uz sinagogu negāja, lasīt neprata. Sēdēja mājās, gaidīja vīru pārnākam un gatavoja viņam ēst.
Tā nu sanāca, ka tika izdota pavēle visiem piereģistrēties savās dzimtajās vietās, tāpēc Jāzeps ar gaidībās esošo Mariju devās uz Betlēmi, kur, pilsētas pievārtē, kādā alā nāca pasaulē viņu pirmdzimtais Jēzus.
Pēc vairākiem gadiem, muļķīgas iedomas un tikpat muļķīgas darbības rezultātā, nomira Jāzeps. Marija palika viena ar deviņiem bērniem. Jēzus, uzzinājis sava tēva nepiedodamo rīcību Betlēmē, nolemj pamest mājas. Četrus gadus pastrādājis par aitu ganu, piepalīdzēdams Ganam, kurš vēlāk izrādījās Velns. Tad viņam parādījās Dievs un paziņoja, ka Jēzus būs slavens, bet tikai pēc nāves. Vēl vēlāk viņš iepazinās ar Mariju Magdalēnu, ar kuras palīdzību zaudēja nevainību un abi, samīlējušies viens otrā, devās uz piekrasti zvejot, jo izrādījās, ka Jēzum uz zvejošanu ir ķēriens (te gan jāsaka, ka Dievs mazliet piestrādāja). Tur arī sekoja saruna ar Dievu un Velnu, sludināšana un nedaudz vēlāk- dzīves beigas pie krusta.
Īstenībā, es te varētu stāstīt un stāstīt. Un tāpat visu neizstāstītu. Protams, kāds var teikt, ka tas viss jau lasīts Jaunajā Derībā. Jā un nē. Te Saramagu ir visu pateicis daudz labāk un patiesāk (protams, ja vien šādu vārdu drīkst izmantot). Jā, daudzviet arī nebēdnīgāk un ironiskāk.
Sākumā īsti nevarēju saprast, cik liela nopietnība ir viņa tekstā. Līdz nenocietos un mazliet pastudēju internetu. Izrādās, ka viņam ar katoļu baznīcu ir neliels konflikts- Saramagu patika kritizēt katoļu baznīcu. Laikam arī tas palīdzēja tam, ka dzimtajā Portugālē šo viņa darbu neizdeva, kā rezultātā viņš pameta Portugāli un apmetās uz dzīvi Kanāriju salās.
Tas, ka baznīcai nepatiks ”Jēzus Kristus evaņģēlijs” ir skaidrs, jo te pamatīgi sit pa baznīcas dogmām (kā? Jēzus zaudēja nevainību un kniebies ar palaistuvi Mariju no Magdalas?!). Lai arī te nekur nav kāda prasta ņirgāšanās vai nicināšana, tomēr savu reizi smīns uz ģīmja izveidojas un liek padomāt par kādas grāmatas to laiku un notikumu pareizo attēlošanu.
Skaidrs, ka nedaudz tiek aizskarta baznīcas patmīlība. Īpaši jau beigās, kad kļūst skaidrs, ka visa šī ”Dieva dēls” būšana ir bleķis un galvenais ir Dieva un Velna noslēgtā vienošanās par ietekmes sfēras palielināšanu un Jēzus piečakarēšana. Ja vēl paklausās to Dieva uzskaitījumu, kur viņš Jēzum atbild uz jautājumu ”cik daudzi cietīs par šo ticību?”, tad skaidrs, ka baznīcai tas patiks vēl mazāk.
Laikam pārāk lieku uzsvaru uz baznīcas patikšanu vai nepatikšanu. Īstenībā tas ir sekundāri. Man, kā lasītājam, šis bija izcili labs literārs baudījums un gan pasniegšanas veids, gan reliģiski vēsturiskā filozofēšana, gan notikumu izklāsts un ironiski nebēdnīgā dzirksts bija tas, kas lika iemīlēt Saramagu rokrakstu jau ar pirmo darbu.
Nobeigt šo aprakstu gribētu ar nožēlu un cerību. Nožēlu, ka latviešu lasītājam ir gājis (un joprojām iet) secen ļoti labs Nobela prēmijas literatūrā ieguvuša autora darbs. Nu, un cerība (pagaidām bez attaisnojuma) būtu par to, ka tomēr būs kāds vietējais grāmatizdevējs, kurš nenobīsies no klasikas un mēģinās iepazīstināt ar to arī latviešu lasītājus.
Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Leave a Reply