Nobela prēmija literatūrā- 1991.gads Nadīne Gordimera- tikai teic vienu vārdu.
Nosaukums: tikai teic vienu vārdu
Autors: Nadīne Gordimera
Izdevniecība: Atēna
Gads: 2003
LPP: 252
Par grāmatu
Džūlijai ielas vidū noplīst mašīna un viņa dodas uz tuvāko autoservisu pēc palīdzības. Tur no mašīnas apakšas izlien Abdu- šī viņu- bagātnieku atvasei, kura grib aizbēgt no sava statusa un imigrantam ar beigušos vīzu un vēlmi kļūt bagātam, satikšanās ir liktenīga abiem. Tikai nav skaidrs, kurš kuru ir atradis.
Īsā laika sprīdī izlasīju jau otro Dienvidāfrikas Republikas Nobela prēmijas laureāta darbu- pirmais bija Kutzē ”Negods”.
It kā nebūtu pareizi salīdzināt, bet tomēr- abos darbos ir kaut kas līdzīgs. Tā teikt- sava nodeva nevienlīdzības un apspiestības laikam.
Šoreiz tā apspiestība bija mazāk. Tik vien, cik apspiesta jutās bagātnieku atvase Džūlija, kura par visām varītēm grib aizmukt no savas bagātības un imigrantam Abdu, kurš ieradies šeit no savas valsts tuksnešainā ciematiņa un par visām varītēm grib izmukt no, viņaprāt, nabadzības. Lai gan iespējas ir uz vietas, viņa valstī. To saskata visi, izņemot pašu Abdu, kuram, kā izskatās, gribās ne tik daudz bagātību, cik piepildīt savu sapni un aizbēgt.
Grāmata ir ļoti mierīga, bez spraigiem notikumiem un negaidītiem pavērsieniem. Protams, var jau teikt, ka Džūlijas gala lēmums varbūt bija negaidīts, bet no otras puses- diezgan paredzams un loģisks. Kā nekā, mīlestība ir tā kas valda prātus un pasauli. Ja vien prātu vairāk nevada dziņa, ka kaut kas ir jāmaina, bet tikai mainīšanas pēc (šo gribētu vairāk attiecināt uz Abdu lēmumu).
Smalks, apdomas un pārdomu vērts romāns, kurā varoņu lēmumu pieņemšana un principu pārkāpšana tiek pasniegta ne tajā vienkāršākajā formā. Var jau būt, ka sava artava tur jāuzņemas tiešās runas savdabīgajai formai, kura brīžam bija, bet vairāk tomēr bija kā domas, kā izjūtas, kā skats no malas.
[xrr rating=9/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”] Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Gordimeras tētis uz Dienvidāfriku aizbrauca no Latvijas, btw – nesaprotu, kāpēc to nekur nedzird pieminām. Nav jau svarīgi, protams, bet vienalga interesanti. No viņas esmu lasījis tikai īsstāstus, un tie ir tādi, ka galvu pēc tam tīru nedabūsi – ja romāns ir paticis, silti iesaku arī tos ielikt sarakstā.
Jā par to lasīju- Nadīna piedzima ebreju migrantu ģimenē- tēvs bija no Latvijas, bet māte (laikam) no Vācijas.
Es šo speciāli atsaucē neminēju, jo likās, ka tas īsti nepieder pie grāmatas.
Par īsstāstiem paldies, varbūt kādreiz saņemšos arī uz tiem (pagaidām mans lasāmais saraksts tā īsti neplok kā gribētos un jaunu likt klāt baidos :))
Aizgāju uz bibliotēku bez kādiem noteiktiem plāniem- sak, paiešos gar plauktiem, gan jau kaut kas uzrunās. Ja Tu nebūtu šo grāmatu te ielicis, tad visticamāk tāpat paietu garām, bet tagad- burtiski uzbrēca. Necik daudz vēl nepaguvu izlasīt, bet lasās labi. Pēc stila līdzīga dažiem citiem darbiem, kur autors paralēli savu varoņu izrunātajiem tekstiem paskaidro arī zemtekstus- ko katrs ir domājis un kā ko sapratis. Labi tādiem varoņiem- ir, kas paskaidro. Sadzīvē arī dažkārt derētu kāds objektīvs skaidrojums no malas- “ko gribēja viņš ar to sacīt?”
Pēc izlasīšanas (ja nav grūti) ieliec kādu komentāru par patikšanu/nepatikšanu. Tā, lai kādam citam ejot gar plauktu ir vieglāk izvēlēties :)
Dalasīju. Patika, jā. Varbūt ne gluži līmenī “jānopērk”, bet “der izlasīt”. Ir, par ko padomāt. Proti, ciktāl cilvēks var būt pašpietiekams, cik viņš var uzskatīt, ka arī citi ir tikpat pašpietiekami; kad viņš iekļaujas kāda cita atbildības lokā, kad jāuzņemas atbildība par kādu citu. Un vai tam citam vispār vajag tavu atbildību, vai- gluži otrādi- viņš gaida, ka tu rūpēsies vēl vairāk. Teiksim, Džūlijai, šķiet, pat neienāca prātā, ka Abdu varētu pārmest viņai par panākumu trūkumu uzturēšanās atļaujas nodrošināšanā. Kamēr viņai likās, ka braucot līdz uz Abdu ciematu viņa izrāda savu mīlestību un tas ir labākais, ko viņa var izdarīt.
Drusku neizpratu, kāpēc sižeta risinājumā bija vajadzīga epizode ar Džūlijas tēvoča nepatieso apsūdzēšanu. Lai parādītu, ka Džūlijai nerūp pat tas tuvinieks, kuru viņa sakās mīlam?
Ja atslēgas vārds ir “tikt prom”, tad risinājums ir loģisks. Tikai no kā tā Džūlija tur taisījās pārtikt- sēdēt uz kakla nabadzīgajai ģimenei, kurai viena “salmu atraitne” jau jāuztur?
Tiešās runas forma man patika- tā kā vairāk no pozīcijas “es/viņš to dzirdu” nevis “viņš/es to saku”.
Starp citu- par autores izcelsmi. Garāmejot pieminēts, ka viena stāsta personāža tēvs ir Lietuvas ebrejs. Saikne?
Tā nepatiesā apsūdzēšana varētu būt saistīta ar ”bagātajiem savas problēmas” vai bija jāpavirza uz vēlāku laiku naudas izsniegšanas fakts.
Nu re… Tad nu vieglas smiltis.
Jā… jaunāks neviens nepaliek.