Autors: Odisejs Elitis
Izdevniecība: Панорама
Gads: 1997
LPP: 22

Par grāmatu-
1979.gada Nobela prēmijas literatūrā ieguvēja Odiseja Eliša dzejas izlase.

Laikam būšu ja ne visus, tad lielo vairumu no īsajiem nobelētajiem dzejdariem izlasījis. Ja nu kāds būs palicis, tad nedaudz vēlāk pieķeršu klāt. Tagad mēģināšu pārslēgties pie apjomīgākiem darbiem, kuri ar gaida savu kārtu.

Kā vēsta internets, tad 1979. gadā Odisejs Elitis saņēma Nobela prēmiju literatūrā “par dzeju, kas grieķu dzejas tradīcijas kontekstā ar juteklisku spēku un intelektuālu asredzību rāda mūsdienu cilvēka tiekšanos pēc brīvības un radošuma.”

Par grieķu dzejas tradīciju pusi man grūti spriest, bet tā tiekšanās pēc brīvības bija manāma. Tāpat bija manāma autora pieķeršanās savas dzimtās puses cilvēkiem un dabas skaistumam. Pēdējais īpaši tika cildināts un plaši aprakstīts. Arī saule dažādās variācijās bija teju vai katrā otrajā dzejolī. Laikam arī tāpēc pēc Eliša dzejas izlasīšanas palika sajūta, ka lasīju kaut ko gaišu, jauku un siltu. Tādu, kas varētu tik ļoti piestāvēt Grieķijai.
Lai arī daži dzejoļi pirmajā uzmetienā likās tādi naivi un bērnišķīgi, jau nosēžoties tekstam, parādījās arī tā uztaustītā doma, kas to bērnišķīgumu pastūma tālu projām. Varbūt, ka tas arī ir tas jutekliskais spēks, kuru man neizdevās uzreiz pamanīt.

Grāmatas vērtējums: 8/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.