Zingers- Šoša

Nosaukums: Šoša.
Autors: Īzaks Baševis Zingers
Izdevniecība: Амфора
Gads: 1978
LPP: 364

Par grāmatu-
Pēc ilgiem gadiem Ārons satiek savu bērnības draudzeni Šošu. Viņš tagad ir gandrīz vai slavens rakstnieks, bet viņa joprojām ir palikusi bērnībā. Un, lai arī Polijai draud grūti laiki, un viņam piedāvā iespēju izbēgt skaudrajam liktenim, viņš tomēr nolemj palikt ar Šošu.

Ja neizdodas atrast grāmatas papīrā, tad talkā nāk audiolasīšana. Šoreiz krievu valodā klausīts tika Zingera sarakstītais romāns ”Šoša”. Nebija ne mazākā nojausma par ko šis darbs, bet tā kā Nobela saraksts nerūk tik ātri kā gribētos, tad necimperlējos un ņēmu to, kas ir.

Audiogrāmatas priekšvārdā tika minēts, ka ”Šoša” ir pasaules klasika, slavens darbs, ievērojams un visādi citādi godājams. Skaidrs- kārtējais robs manās literatūras zināšanās. Protams, vēl jau palika otrs variants- priekšvārdā tas tika vienkārši pārslavēts (kā vēlāk izrādījās- netika gan).

Pēc grāmatas noklausīšanās man bija divas problēmas- kā pareizi salikt visus akcentus un ko vispār ellēpurvāratā uzrakstīt savā atrakstā par vienkārša ebreja dzīvi starpkaru Polijā?!

Ārons, jeb kā viņu mīļie un tuvie cilvēki dēvēja- Arele, dzīvoja tādā kā ebreju kvartālā. Viņa tēvs mūždien studēja svētos rakstus, māte ar bija aizņemta tāpēc mazais Arele vienmēr skrēja pie kaimiņu meitenes Šošas. Tur viņi abi rotaļājās, Arele stāstīja viņai visādus pašizdomātus un noklausītus stāstus, zīmēja. Šoša skolā negāja, jo viņai bija grūta galva un skolotāji viņu vienmēr sūtīja mājās. Arī uz veikalu viņu nevarēja sūtīt- vai nu pazūd nauda, vai pirkums. Tā nu Šoša dzīvojās pie mammas un palīdzēja pa māju.
Kādu dienu Šoša pārvācās un Arelem likās, ka viņš savu draudzeni vairs nekad neredzēs.
Pēc skolas beigšanas Arele mēģināja strādā visādus darbus, bet nekas tā īsti nepadevās. Tad viņš nolēma kļūt par rakstnieku un sūtīja avīzēm savus rakstus, bet neviens viņu neņēma. Grimdams trūkumā un meklēdams kādu nebūt lētu dzīvoklīti ko noīrēt, viņš augām dienām dzīvojās pa rakstnieku klubu. Tur sapazinās ar topošajiem un esošajiem rakstniekiem, neatzītiem ģēnijiem un visādiem tādiem, kuri uzskatīja, ka iederīgi šajā pulciņā. Un vienā dienā viņam uzsmaidīja laime- viņš tika iepazīstināts ar amerikāņu miljonāru un viņa mīļāko- aktrisi. Vārds pa vārdam un miljonārs nolīga viņu uzrakstīt lugu savai mīļotai.
Tagad Āronam dzīve bija nodrošināta. Bet dvēsele joprojām kaut ko prasīja. Līdz vienu dienu viņš nejauši ieklīda savā bērnu dienu dzīvesvietā un atrada Šošu.

Laikam jau ar akcentu likšanu man iznāca kā parasti, bet ko lai dara, ja darbs ir tik labs, tik domāt rosinošs, tik daudzslāņains, tik… ka īsti nezinu ko un kā lai akcentēju. Lai arī mans ”Šošas” apraksts neliecina par kaut ko dižu un aizraujošu, jums jāsaprot, ka tas ir mānīgs. Darbs ir izcili interesants. Jā, aizrautība tur ir maza, bet tēlu dziļums un viņu dzīves attēlojums tik skaidrs, tik patiess, tik saprotams (kad izlasa). Un ja vēl pieliek to fonu, ko netālu kurina Hitlers, daudzas lietas tiek skatītas savādāk. Vēl uzzinot, ka šis darbs daļēji ir autobiogrāfisks, nāk skaidrība par to pamatīgo klātbūtnes efektu, kas pavada vai ik lappusi (tas tā tēlaini izsakoties, jo lappuses tika klausītas).

Pati Šoša ir noslēpumaina un neizprotama būtne, lai arī Ārons atzīstas, ka tā ir vienīgā sieviete, kuru viņš saprot un kurai uzticas. Man, kā lasītājam, viņa bija jāmētā kā karsts kartupelis- no infantilas un garīgi atpalikušas, līdz naivu emociju pārpilnai. Tā īsti neiederējās nevienā kategorijā. Laikam jau Ārons viņā saskatīja to daļiņu no savas laimīgās un bezrūpīgās bērnības, kurā tik ļoti vēlas atgriezties. Tāpēc viņš bija gatavs viņas trūkumiem, apkārtējo neizpratnei, vai ne tiem rožainākajiem nākotnes plāniem. Tāpat jau pēdējos gadus to vien tik dzird, ka Hitlers atnāks un beigas visiem būs. Bet kamēr beigas nav, tās ir jāgaida.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.