Hendersons

Nosaukums: Pastarās dienas meistars
Autors: Sols Belovs
Izdevniecība: AGB
Gads: 2006
LPP: 372

Saul Bellow
Henderson the Rain King
1958
Tulkojums latviešu valodā- Karīna Tillberga

Par grāmatu-
Jūdžins Hendersons nekādi nevar rast dzīvē mieru- tad viņš strīdas ar sievu, tad viņu kaitina daži cilvēki, tad viņam iekšā urd kāds nemiers, tad viņam jāaudzē cūkas, tad…. galu galā viņš pieņem lēmumu- doties ceļojumā uz Āfriku, kur viņš cer atpūsties un sakārtot domas. Parastajā tūristu maršrutā viņš nesaskata neko, kas viņu valdzinātu, tāpēc viņš noalgo sev pavadoni un dodas tālu prom no civilizācijas.

Stāsts no kāda piecdesmit ar astīti gadu veca vīra, kurš, pateicoties sava tēva atstātajam mantojumam, ir miljonārs. Tikai nauda viņam laimi nenes- ar vienu sievu izšķīrās, ar otru mazliet kašķējas, cilvēki viņu tracina, iekšā visu laiku maisās doma, ka kaut kas ir jādara. Varbūt jāaudzē cūkas! Vai vismaz jākļūst par ārstu! Nu, vismaz kaut kas jāizdara, citādi tā sajūta smacē nost.
Tāpēc viņš dodas līdzi draugiem uz Āfriku, bet ātri vien pamet draugus vienus pašus un dodas tālāk pirmatnībā. Ko viņš cer tur sameklēt un sagaidīt, neviens nezin. Pat Hendersons pats.

Tā nu viņš nonāk vienā ciemā, kur, sadraudzējies ar princi un cilts karalieni, viņš, kā pašam liekas, ir atradis dzīves piepildījumu. Tikai savā nerimtīgajā dabā, mazliet pārcenšas un dīķa attīrīšana no vardēm tik labi neizdodas. Nomākts viņš dodas uz nākamo apdzīvoto vietu. Tur viņu laipni uzņem karalis Dahfu, kurš, lai gan pats mācījies civilizētā pasaulē, vada cilti, kurā valda vēl pirmatnīgi tikumi un paražas. Hendersons arī te nerimtīgas dziņas pārņemts, raujas palīdzēt ciematniekiem un pateicoties savam spēkam un apņemšanai viņš kļūst par cilts lietus pavēlnieku.
Tā kā derības ar karali viņš zaudēja, tad viņam ir kādu laiku jāpadzīvo šajā ciemā. Pa to laiku karalis Dahfu apņemas viņam palīdzēt tikt vaļā no viņa dēmoniem.

Grāmatas ceturtais vāks, saka, ka grāmata ir ”komiska parodija par Āfrikas kolonizācijas piedzīvojumu stāstiem un modernisma literatūras estētiku”. Tāpat tur ir minēts, ka kaut kādā mērā Hendersons ir jāskata līdzībā ar Ernestu Hemingveju.

Āfrikas kolonizācijas stāstus lasīju sen un maz, laikam tāpēc to komisko pusi maz redzēju. Jā, bija atsevišķi jautri momenti, bet man šis stāsts vairāk bija tāds kā Hendersona smagais ceļš no dzīves apjukuša amerikāņa līdz dzīves apskaidrību ieguvuša amerikāņa. Un tas ceturtā vāka Hemingvejs, gribot negribot, lika domāt, ka bez šī Āfrikas brauciena un tikšanās ar Dahfu, lauvām, kļūšana par lietus pavēlnieku, Hendersonam pašam dzīve būtu beigusies ar apkamptu divstobreni. Starp citu- tā pašnošaušanās ne reizi vien tika grāmatā pieminēta. Gan kašķī ar sievu, gan pārdomu brīžos.

Lasot šādus darbus var redzēt, ka man vēl tālu ir kur augt kā lasītājam. Visas tās alūzijas un dziļās domas man palika kaut kādā brīdī nesaprastas. Aizķērās un nenāca vaļā. Bet gribas. Baigi gribas. Vai nu būs pēc gadiem jāpārlasa vai arī steigšus jāmeklē kāda izglītojoša informācijas deva, kas gan ļaus labāk saprast izlasīto, gan arī ļaus tam visam pareizi nosēsties.

Grāmatas vērtējums: 9/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.