kavabata

Nosaukums: Sniegu valstībā. Tūkstoš dzērvju.
Autors: Jasunari Kavabata
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1975
LPP: 215

Par grāmatu-
Grāmatā ir iekļauti divi labākie Kavabatas darbi- Sniegu valstībā un Tūkstoš dzērvju.

Iekšējā balss teica, ka pirms lasīšanas obligāti būtu jāizlasa priekšvārds vai pēcvārds. Lai saprastu kurā virzienā skatīties, ko mēģināt saskatīt un kā saprast to vai citu grāmatā pasacīto. Un jāsaka, ka šī literārā prelūdija noderēja gan. Vismaz lasot sajutu kaut kādu saprašanu. Bet tāpat kultūršoks bija pamatīgs. Varbūt ne pamatīgs, bet tuvu tam. Un lasīšanas procesā nācās mazliet papildizglītoties japāņu kultūrā, lai izlasītais būtu arī saprotams.

Pirmajā darbā ”Sniegu valstībā” Kavabata stāsta par Simamuru- vīru gados, kuram ir vairāk vai mazāk izlaidīga dzīve Tokijā un viņš aiz neko darīt dara visādas, paša vārdiem sakot, nevajadzīgas lietas. Piemēram, sācis tulkot eiropiešu baleta dažādus izdevumus un rakstīt par to rakstus, lai gan savā mūžā nebija redzējis nevienu eiropiešu baleta izrādi. Tā, garlaicības vadīts, viņš nonāca attālā kalnu ciematā, kur iepazīstas ar vietējo geišu Komako. Pamazām viņu pazīšanās pāraug kaut kā lielākā, tuvākā un tajā pašā laikā cenšoties noturēt viens no otra to distanci, ko nosaka tradīcijas, apkārtējie un pašu neziņa.

Te laikam būtu vietā ielikt citātu no pēcvārda: ”Japāņiem sniegs ir siltuma, nevis aukstuma vai atsvešinātības simbols. Vērojot sniega kupenas, japāņi domā ne tikai par dabas skaistumu, bet arī atceras savus tuviniekus un draugus”.
Zinot šo, mazliet skaidrāka kļūst arī Simamuru vēlme atgriezties kalnos, tikties ar Komaku, parunāt ar Joko. Domāt par krepa audumu, kas top šajā sniegu valstībā un ir Simamuram tik iecienīts.

Tūkstoš dzērvju ir stāsts par Kikudzi- trīsdesmitgadnieku, kura dzīvē, pēc abu vecāku nāves, ienāk abas bijušās tēva mīļākās. Viena ir valdonīga un nekaunīga tējas ceremoniju meistare Čikako. Otra- vienkārša un klusa Otas kundze. Kikudzi ar viņām tiekas Čikako organizētajā tējas ceremonijā, kuru viņa noorganizē, lai savestu kopā Kikudzi un Inamura meitu, kura Kikudzi atmiņā paliek tikai kā meitene ar lakatu uz kura attēlotas tūkstošiem mazu dzērvju.

Kikudzi, lai arī nezina visus tēva noslēpumus, izjūt nepatiku gan pret abām sievietēm, gan arī Otas kundzes meitu Fumiko. Kā milzīga barjera starp viņiem ir Kikudzi tēva sānsoļi, bet vēl lielāka barjera ir bērnībā nejauši pamanītā uz Čikako krūts esošā lielā un spalvainā dzimumzīme, kuru viņa apgrieza ar šķērītēm.
Pamazām, iepazīstot abas sievietes vairāk, Kikudzi jūt, ka viņa prātā uzceltās barjeras mainās- vienai sievietei pieaug, bet otrai strauji rūk.

Gribētos jau tā pavisam novienkāršoti pateikt, ka Kavabatas pirmais darbs bija par geišām un otrais- par tējas dzeršanu. Bet tas būtu pārāk pliekani. Īstenībā te var just, ka autors dziļi un pamatīgi ir atklājis divas savas tautas kultūras tradīcijas (nebiju domājis, ka tējas ceremonija ir tik dziļi japāņu apziņā). Cik daudz no tā ir spējīgs uztvert citas kultūras pārstāvis, tas paliek katra paša ziņā.

Grāmatas vērtējums: 9/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.