Nosaukums: Nelabums
Autors: Žans Pols Sartrs
Izdevniecība: Dienas grāmata
Gads: 2006
Lappuses: 168

Par grāmatu-
Antuāns Rokantēns ir cilvēks, kurš cenšas aizbēgt no visa materiālā un cenšas ienirt literārajā pasaulē, kuru pats mēģina radīt.


Lasot Sartra ”Nelabums” sapratu, ka ar Nobela saraksta deldēšanu man var iet smagāk nekā likās. Nu nelasās šāda tipa grāmatas tik ātri kā vienkāršā literatūra. Nezinu, kas pie vainas- es, grāmata, garastāvoklis…. laikam tas arī nav tik būtiski. Pieļauju domu, ka citā laikā un citā vietā, šī grāmata gan izlasītos ātrāk un saprotamāk, gan radītu man pozitīvākas domas.

Neteiktu, ka pēc izlasīšanas paliku tikpat gudrs kā pirms (lasi- neko nesapratu, neko neatceros), bet pēcgarša noteikti nebija tik spēcīga kā cerēju.

”Nelabums”, lai arī tiek dēvēts par Sartra nozīmīgāko darbu un ir ”literārs eksistenciālisma filozofijas manifests un viens no būtiskākajiem XX gadsimta romāniem”, mani īsti nepārliecināja. Bet kā jau sākumā minēju- vaina ne vienmēr ir jāmeklē grāmatā. Ja jau gudri cilvēki tā nosprieduši, tad pieņemsim, ka tā arī ir.

Sāku sasilt un justies laimīgs. Tas vēl nav nekas sevišķs, tā ir maza Nelabuma laimīte: tā nogulstas stīgras peļķes dibenā, mūsu laika- violeto bikšturu un izsēdēto dīvānu laika dibenā, tā radīta no platiem un mīkstiem mirkļiem, kas gar malām izplešas kā eļļas traipi. Tikko piedzimusi, tā jau ir veca, man šķiet, ka es to pazīstu divdesmit gadu.

”Nelabums” ir veidots kā dienasgrāmata, kuras pirmais ieraksts ir datēts ar 1932.gada 29.janvāri. Un tālāk ieraksti tiek pasniegti lasītājam, bet ne kā nodaļas. Dažbrīd liekas, ka pat ne kā viena cilvēka dienasgrāmata. Daži ieraksti dienasgrāmatā var būt uzrakstīti konkrētā laikā (ceturtdien pēcpusdienā) un sniegties vairāku lappušu garumā.

Man gribētos, lai manas dzīves mirkļi seko cits citam un kārtojas kā dzīvē, kuru neatceros. Tāpat es vēlētos notvert laiku aiz astes.

Turpretī citi var būt īsi un nekonkrēti:

Otrdien. Nekas nenotika. Eksistēju.

Grāmatas lielākais mīnuss ir tas, ka interese to lasīt noturas tikai epizodiski. Jo, tad, kad autors aiziet eksistenciālisma prātojumos, tad jūties tā, it kā kāds būtu izsitis ķeblīti no kājapakšas. Kamēr neatgūsti elpu (lasi- uztver to stīgu), tikmēr ar grūtībām burtojies uz priekšu.

Jā, grāmatā ir virkne labu domu un tikpat labu citātu, bet kopsumma nedaudz pazūd, jo dažbrīd ļoti grūti uztvert Rokantēna domu lidojumu un atšķirt īstenību no viņa literārajām fantāzijām.

Atzīšos, ka autodidakta pedofilo tieksmu pēkšņa uzpeldēšana bibliotēkā mani mazliet sabaidīja- likās, ka tas sprukstiņš visu grāmatas laiku bija pietiekami normāls, kad vienā brīdī materiālā pasaule (kārtējo reizi) sašķobās savā sakarīgumā un iestājas laiks, kad gribās visu pamest. Kā Rokantēnam. Un aizbraukt, piemēram, uz Parīzi.

[xrr rating=7/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.