Andrichs

Nosaukums: Jaunkundze. Nolādētais pagalms.
Autors: Ivo Andričs
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1981
LPP: 353

Par grāmatu_
Grāmatā apkopoti divi romāni:

Jaunkundze- pirms Pirmā pasaules kara tēvs mirstot Raikai neatstāj nekā, kā vien mācību taupīt un vairot savu bagātību. Raika šo visu uztvēra ļoti nopietni un drīz jau visi apkārtnē viņu pazina kā dīvainu, skopu, un savādu jaunkundzi.

Nolādētais pagalms- Brālis Petars ir parasts mūks, bet nejaušu apstākļu sakritības rezultātā viņu Stambulā arestē un ievieto cietumā, ko visi iesaukuši par ”Nolādēto pagalmu”. Šajā Pagalmā viņš iepazīstas ar vairākiem arestantiem no kuriem divu stāsti viņā izsauc dziļas un paliekošas emocijas.

Meklējot atbildi uz jautājumu- ko lai lasa no Ivo Andriča?, sapratu, ka būtu tā kā jāņem slavenākais viņa darbs ”Tilts pār Drinu”, bet kārtējo reizi dzīve spēlē pirmo vijoli un man atliek tikai klausīties- bibliotēkā bija tikai viena Andriča grāmata, kurā apvienoti divi romāni- Jaunkundze un Nolādētais pagalms.

Paļāvos uz bibliotēkas piedāvājumu un ķēros grāmatai pie vākiem.

”Jaunkundze” man patika tīri labi. Andričam izdevās radīt ļoti pārliecinošu atmosfēru un tikpat pārliecinošus tēlus. Parasti, svešas kultūras vidi un cilvēkus ne vienmēr varu pieņemt un uztvert. Šoreiz viss bija tik gludi, ka likās tā pati vien pasaka par vērdiņu vien ir. Tikai mazliet Balkānu videi adaptēta. Vēl te varētu vilkt kādu līdzību ar Sīkstuli no Sprīdīša. Laikam tas viss kopā šo drūmo stāstu ļāva pieņemt.

Drūms ne tik daudz dēļ kara, cik dēļ jaunas un apsviedīgas meitenes sabojātās dzīves, kurā viņa neko citu neredzēja kā vien naudu, naudu un naudu. Vēl mazliet arī apņēmību. Apņēmību savā veidā atmaksāt par tēva izputināšanu un nonākšanu uz nabadzības sliekšņa. Tas viss tik ļoti pārņēma Jaunkundzi, ka viņa darīja visu, lai nauda būtu prioritāšu augšgalā. Ja ne nopelnīt, tad vismaz netērēt. Un neļaut tērēt arī savai mātei. Un radinieku uzņemšana ar ir lieki tēriņi. Viss, kas naudu tērē tiek atmests un izdzēsts no dzīves. Jaunkundzesprāt, viņas dzīve ir piepildīta un aizraujoša, bet diezin vai būs kāds lasītājs, kurš domās tāpat.

”Nolādētais pagalms” man neizdevās uztvert. Vismaz sajūtu līmenī palika ka ne tuvu nepaņēmu no šī romāna to, ko autors man piedāvāja. Arī pēcvārdā Skujenieks minēja, ka šo ”uzskata par serbu literatūras šedevru”. Pat vairāk- ”pasaules literatūras šedevru”. Tādēļ man škrobe par manu neaptēstību ir vēl lielāka. Saprotu, ka autors mēģināja pasniegt kādu mikropasauli vai piespiedu attiecību modeli, bet īsti neizdevās uztvert to melodiju. Priecājos par tēliem, to raksturojumu, par vidi, Čamila un Haima stāstījumu. Bet kopējo vēstījumu nespēju nolasīt. Laikam pie vainas Skujenieka vārdiem sakot ”Andriča stils nepieļauj steigu”. Lai gan es lasu lēni un ne pa diagonāli. Droši vien tas nebija domāts man. Vismaz ne šobrīd.

[xrr rating=8/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.