Autors: Salvatore Kvazimodo
Izdevniecība: Панорама
Gads: 1997
LPP: 21

Par grāmatu-
1959.gada Nobela prēmijas literatūrā ieguvēja Salvatores Kvazimodo dzejas izlase.

Salvatori Kvazimodo savos pierakstos jau biju atķeksējis kā izlasītu, bet iekšēju šaubu mākts nolēmu pārbaudīt- un nevaru atrast tam pierādījumus (atsauksmi). Laikam jau sāku putroties tajos literatūras dižgaros.
Runājot par dižgariem- kad 1959.gadā Kvazimodo saņēma Nobela prēmiju literatūrā, saka, ka daudziem tas ir bijis pārsteigums un sākās kurnēšana pa kaktiem, ka tas jau ne dēļ dzejas mākslinieciskās vērtības, bet dzejdara politiskās pārliecības un pilsoniskās stājas. Kā nekā Kvazimodo tiek pieskaitīts pie tiem dzejniekiem, kuri savā dzimtenē ar dzeju cīnījās pret savā dzimtenē radušos fašismu. Īpaši skaudri viņam esot tieši pēckara dzejoļi.
Lai arī šajās pārdesmit lappusēs neiespējami iepazīt dzejnieka rokrakstu, tomēr var pamanīt dažus ļoti uzrunājošus dzejoļus. Un var atklāt sevī nojautu, ka kaut ko esmu palaidis garām- vismaz pirmajos dzejoļos viss liekas tik pašsaprotams un viegls, bet tajā pat laikā visu laiku ir sajūta, ka esmu izlasījis dzejoli, bet neesmu atminējis mīklu, kas bija paslēpta starp rindiņām.
Varbūt ielasījos, varbūt tā vienkārši bija jābūt, bet uz beigām jau jutu to skarbumu un pēckara šausmīgo atmošanos. Visu cieņu šiem dzejoļiem (īpaši uzrunāja ”Osvencima”), bet man kaut kā labāk patika tie vieglie dzejoļi sākumā, kur vairāk dominēja skaistā daba un cilvēks bija atstāts tikai fonā.

Grāmatas vērtējums: 7/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.