Doktors Živago

Nosaukums: Doktors Živago.
Autors: Boriss Pasternaks.
Izdevniecība: Jumava
Gads: 1995
LPP: 494

Борис Исаакович Пастернак – Доктор Живаго ., 1955.
Tulkojums latviešu valodā- Eižens Rauhvargers

Par grāmatu-
Krievijas revolūcijas un tai sekojošā pilsoņu kara laikā, doktors Živago tiek ierauts notikumu virpulī, kurā viņa, tāpat kā citu dzīves, tiek samaltas un sabojātas. Vairākkārt viņa ceļi krustojas ar Laras, Streļņikova, Galilullina un citu cilvēku dzīvēm un katrs šajos juku laikos kaut ko zaudējis un kaut ko turpina zaudēt.

Laikam jau šis ir viens no tiem retajiem nobelētajiem autoriem, kuri savu prēmiju saņēma pateicoties vienam darbam. Pasternaka gadījumā tas varētu būt viņa desmit gadus rakstītais ”Diktors Živago”, lai arī vēsture saka, ka viņš jau no 1946.gada līdz 50.gadam (un 1957.gadā ar) tika katru gadu izvirzīts (hmm, tad jau laikam mans otrais teikums nav īsti pareizs) un tikai Albēra Kamī ieteikums 1958.gadā ”nostrādāja”.

Tikai šī prēmija autoram prieku neatnesa. Tieši otrādāk- padomju funkcionāri dusmīgi, ka viņus neuzklausīja Nobela komiteja par to, ka prēmija jādod Mihailam Šolohovam, savas dusmas izgāza pār prēmiju saņēmušo Pasternaku- lika viņam atteikties no prēmijas, ”Doktors Živago” PSRS neizdeva (pirmo reizi tas iznāca 1957.gadā Milānā, Itālijā), un visādi viņam lika saprast, ka dzīve nebūs nekāds rožu dārzs (pēc nāves ar cieta- vairākkārt tika vandalēta viņa kapavieta). Kā nekā viņš uzdrīkstējies visai pasaulei parādīt vareno Krievijas revolūciju ne tajā pareizākajā gaismā.

Jurijs Živago auga un izglītību ieguva vēl pirmsrevolūcijas laikā. Revolūcijas sākumā viņš vēl izteicās pozitīvi par visu notiekošo, bet pamazām visam virzoties uz slikto pusi, Živago saprata, ka šīs pārmaiņu dzirnas maļ nežēlīgi un bezjēdzīgi.
Pret savu gribu ierauts Pilsoņu karā, šķirts no savas ģimenes, viņš satiek Laru. Tādu pašu politisko notikumu virpulī ierautu dvēseli, kāds ir viņš. Dzīvojot pusbadā, nemitīgas spriedzes apstākļos, viņi mēģina saglabāt cerību savai tālākai dzīvei. Vārgu cerību, jo jebkurā brīdī pēc viņiem var atnākt. Bēgt nav kur. Palīdzību nav kam prasīt.
Smacējošā neziņā viņi cenšas saglabāt sevī to cilvēcīgo, kas viņos bija audzināts pirms jukām. Arī apziņa, ka viņiem agri vai vēlu būs jāšķiras, viņus gan biedē, gan smacē. Doktors Živago jau kopš laika gala spēja pareizi noteikt diagnozi. Arī sev.
Tikai valsts iekārtas maiņai viņš mazliet nokļūdījās. Bet tas tāpat neko nebūtu līdzējis- tas bija laiks, kad likteņi un prognozes nespēja piepildīties.

Grāmatas pirmā puse kaut kā smagi gāja- nespēju ielasīties vairāk par 10-20 lappusēm vienā piegājienā. Visu laiku kaut kas maisījās pa vidu, neļaujot saprast, ko es lasu- vai mīlasstāstu vai vēsturisku traģēdiju? Bet tad, kā liftā iekāpis- simts lappuses no vietas un iekša kņud, prasīdama turpinājumu. Kurš ar tika aprīts vienā kumosā.

Pēc izlasīšanas tāpat nav skaidrs, ko gan es lasīju, lai gan pamazām sliecos uz vēsturisko traģēdiju. Protams, tas mīlasstāsts bija ļoti iederīgs, bet noteicošais, manuprāt, tomēr bija tas notikumu virpulis, kurā viņi visi ik pa laikam satikās, izšķīrās, bēga, šāva, slēpās un mira. Un pēdējo darīja gan uzreiz, gan palēnām.

Izcils darbs, kas ļoti spilgti demonstrē tā laika cilvēkus, sabiedrību un notikumus. Bez nevajadzīgiem paspilgtinājumiem un propagandas revidējumiem. Patiess, aizkustinošs, uzrunājošs. Vienīgi- ja ir iespēja, tad izvēlaties jaunāko izdevumu (ieteikums ar cerību, ka tur kļūdas un noformējuma brāķis ir izravēts).

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.