hemingvejs

Nosaukums: Ardievas ieročiem.
Autors: Ernests Hemingvejs
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1965
LPP: 398

Ernest Hemingway
A farewell to arms
1929
Tulkojums latviešu valodā- Tatjana Jarmolinska

Par grāmatu-
Frederiks Henrijs ir jauns amerikāņu kareivis, kas Pirmā pasaules kara laikā dienē par sanitāru itāliešu rindās. Dienesta laikā viņš piedzīvo gan izklaides, gan iemīlēšanos, gan ievainojumu. Kādas haotiskas atkāpšanās laikā viņš pamet dienesta rindas, lai būtu kopā ar savu iemīļoto.

No Hemingveja bija doma lasīt nesen iegūto stāsta krājumu, bet pie plaukta blakus izlasei pamanīju mazo, zaļo grāmatiņu ”Ardievas ieročiem”. Atceros, ka filmu, kas veidota pēc šīs grāmatas, nenoskatījos. Neatceros, kas bija par iemeslu. Skaidrs- signāli, ka jālasa mazā, zaļā grāmatiņa. Pie tam tas tā kā puslīdz skaitās paša Hemingveja piedzīvotais Pirmā pasaules kara laikā.

Teikšu uzreiz- no mazās un zaļās grāmatiņas dabūju pamatīgu devu ar grūtsirdību. Īpaši jau beigās. Tas galvenais varonis bija īsts bēdiņš– vismaz tāda gaisotne ap viņu virmoja. Lai tur būtu romantiskas sarunas vai iedzeršana ar joku plēšanu virsnieku vakariņu laikā, tāpat bija sajūta, ka viņš bēdājas un nemaz nesmaida. Kuru katru brīdi likās, ka pāršķiršu nākamo lappusi un tur jau viņš sēdēs priekšā un ar bisi darīs sev galu.

Frederiks bija kārtīgs un apzinīgs kareivis. Visi viņu mīlēja un cienīja. Kur tik viņš nedevās, vienmēr viņam bija draugi un paziņas, kas gan izglāba grūtā brīdī, gan pacienāja ar dzeramo. Un dzeramā te netrūka- vīns, grapa, konjaks, ķimelis, vermuts, kapri, kianti, šampanietis … gandrīz vai rokasgrāmata ”Kā nosēdināt aknas”.
Frederika Henrija vēlmi karot pamatīgi noslāpēja viena angļu meiča, kura strādāja par žēlsirdīgo māsu hospitāli. Sākās mīlestība, romantika un bērns. Un izmantota iespēja aizmukt no frontes. Skaidrs, ka lauka žandarmērijai tas nepatika, bet vai tad mīlestība kaut ko prasa?
Likās, ka mierīgā dzīve klusā kalnu ciematiņā ļaus puikam atvērties, bet nekā- kāds nu viņš bija, tādas arī palika. Drūms un nepieejams.

Vēl viena interesanta lieta bija dialogi. Drīzāk- neinteresanta lieta. Pārāk sausi, īsi un tādi nedabiski. Vismaz priekš diviem izglītotiem un romantiskiem mīlniekiem tie bija pārlieku nepiemēroti. Droši vien bērnībā/pusaudzībā man tie, komplektā ar īsajiem teikumiem, būtu gājuši pie sirds, bet tagad… Tagad, likās kaut kā nepiedodami saraustīti.

Tikai nedomājiet, ka es te gaidīju no Hemingveja jestru gabalu ar zinātnisko fantastiku piedevām, un, nesaņēmis kāroto, burkšķu, ka slikta grāmata. Nē, darbs bija labs. Vietumis interesanti, bet kopējais iespaids palika bēdīgs. Vairāk jau tāpēc, ka noskaņa tāda un fināla akordi skanēja kapu zvanu toņos.

Tagad īsti nezinu, ko domāt- nelaikā lasu (pāraudzis), nesapratu, neuztvēru? Nepareizas darbs ar ko sākt iepazīt Hemingveja rokrakstu? Varbūt vairāk jāielasās Hemingvejā? Labi, darīšu tā- pēc kāda laika pārlasīšu ”Sirmgalvis un jūra”. Zinu, ka tas nebūs jautrāks, bet Nobels humorīgajiem bestseleriem jau netiek dots.

Grāmatas vērtējums: 6/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.