mistrala

Nosaukums: Vīnaspiede
Autors: Gabriēla Mistrāla
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1977
LPP: 156

Par grāmatu-
Gabriēlas Mistrālas pēdējais dzejoļu krājums, kurā apkopota dzeja no krājumiem ”Amerika”, ”Dzīve”, ”Bērnība”, ”Sāpe”, Šūpuļdziesmas”, ”Dzejoļi prozā”.

”Santjago līst lietus”- apmēram šāda bija mana pirmā un vienīgā doma par Čīli. Filma, kuru es redzēju televizorā kaut kad bērnu dienās un kura man atstāja iespaidu, ka tur šauj, karo un cīnās. Apmēram tāda pati sajūta bija arī pēc Vīnaspiede izlasīšanas.
Čīliešu dzejnieces Gabriēlas Mistrālas (īstajā vārdā Lusila Godoija Alkajaga) pēdējā dzejoļu krājumā es sajutu vairāk tādu kā vēlmi ja ne karot, tad cīnīties noteikti. It kā jau dzejoļi bija par kaut ko gaišu, priecīgu sludinošu vai vismaz uz to aicinošu, bet tomēr neatstājās tā sajūta, ka tie ir skaudri, drūmi un mazliet pat depresīvi. Kā kapusvētkos- uz svētku pusi velk, bet ar mazliet drūmu un nospiedošu fonu.

Nezinu, cik tas ir mērķēts, cik nejauši man pašam piezadzies, bet dzeju lasot bija sajūta, ka viņa grib likt visiem ciest to pašu, ko cietusi viņa vai viņas līdzcilvēki. Vismaz likt sajust, ka līdz priekam un laimei ir ceļš, kas nebūt nav rozēm kaisīts. Vēlāk, iepazīstot viņas dzīves gājumu, kas nav bijis viegls, liekas, ka mana sajūta nav melojusi.

Bija daži dzejoļi, kas uzrunāja un daži, kuros bija, manuprāt, izdevusies kāda citēšanas vērta divrinde vai četrrinde. Bet izrakstīšana kārtējo reizi beidzās ar to, ka sapratu- izvilkums nestrādā. Bez visa dzejoļa tā doma pazūd. Parasti dzeja man liek domāt un pārdomāt, bet viņas dzejoļi ķērās pie jūtām. Varētu pat teikt- spieda uz jūtām.

Trīs koki

Trīs krituši koki
guļ, izstiepušies gar taku.
Tos mežnieks aizmirsis, viņi čukstas
kā aklie- cieši viens otram blakus.

Vakara saules asins
viņu notriektos augumos sūcas,
un smaržodams aiziet vējš
no vaļējas brūces.

Viens, saplēsts un savērpts,
savu lielo roku- lapotnes vilni
stiepj otram, un ir viņu brūces
kā divi redzokļi, lūgšanu pilni.

Tos mežnieks aizmirsis. Un nakts
būs klāt. Es palikšu te sēdam.
Sirds savāks viņu maigos sveķus, tie
kā uguns mani pārņems savām vēdām.
Un mēmus, rāmus
mūs diena atradīs zem sāpju grēdām.