Nobela prēmija literatūrā- 1928.gads Sigrija Unsete- Jennija.
Nosaukums: Jennija.
Autors: Sigrija Unsete
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1982
LPP: 240
Sigrid Undset
Jenny
1911
Tulkojums latviešu valodā- Elija Kliene
Par grāmatu-
Jauna māksliniece Jennija vēlas sasniegt pilnību gan mākslā, gan mīlestībā. Ja vēl mākslā viņai sanāk izpausties, tad mīlestībā viņai tik labi neiet. Un tai sekojošā vilšanās pamazām brucina viņas dzīvi kopā.
Citātbildes aplūkojamas šeit- #lasuJennija.
Divi vārdi un divi jautājumi: kā tad tur īsti ir- Sigrida vai Sigrija? Un Vai Jennija ir pareizi iztulkotais vārds (Dženija, Ženija,…)? Pieņemsim, ka viss ir pareizi. Kā nekā, grāmatas saturs no tā nemainās.
Jennijai ir tuvu pie trīsdesmit un viņa kopā ar savu draudzeni Frančesku dzīvo Itālijā, kur viņa glezno un bauda brīva cilvēka dzīvi. Vairs nav jāuztraucas par māti un brāļiem ar māsām. Viņa var būt pati un dzīvot pašas dzīvi.
Romā viņa nejauši satiek savu tautieti Helgi- jaunu norvēģi, kas atbraucis uz Romu mācīties. Pamazām starp viņiem uzplaukst mīla un liekas, ka nekas vairs nevar starp viņiem nostāties. Izrādās, ka var.
Aizbraucot uz Norvēģiju, lai pirms kāzām iepazīstinātu ar saviem vecākiem, Jennija uzzin, ka Helges vecāki jau izsenis dzīvo kā uz nažiem. Helges māte ir ģimenes despods un greizsirdības lēkmēs viņa var iznīcināt jebko savā apkārtnē. To savulaik bija izjutis Helge un arī Helges tēvs. Tagad to izjuta arī Jennija.
Helge nespēj nostāties pret savu māti un radusies plaisa abu jauno mīlnieku starpā plešas aizvien platāka. Helges tēvs, vai nu izjūtot kaunu vai atbildību par izjauktajām attiecībām, bieži apciemo Jenniju viņas darbnīcā. Pamazām arī te parādās jūtas. Un Jennija saprot, ka vienīgā iespēja izrauties no šī loka, ir doties atpakaļ uz Itāliju. Bet ir jau par vēlu.
Laikam jau tajos tālajos gados (darbs sarakstīts 1911.gadā) bija ejoši rakstīt par sagandētām dzīvēm, apbižotām sievietēm un visuresošo nāvi. Jo smagāk, jo labāk. Vai arī tas bija to laiku sieviešu rokraksts- rakstīt tā, lai veči pamana, kas notiek tad, kad jauc meitenei galvu, pieguļ bērnu un vēl paši maisās pa kājām. Diezgan smagi….
Lai arī grāmata ar stāžu, tomēr paliksim pie tā, ka visu saturu neatklāšu. Gan jau katrs pats varēs nojaust ar ko beidzas šādi nelaimīgi mīlasstāsti. Te tās puķītes-rozītes ir tikai sākumā. Pēc tam ir vieni vienīgi ērkšķi, caur kuriem nabaga Jennijai bija jāiziet. Rētas paliek, nedzīst un … un man kā lasītājam jānopūšas- vēl viena depresīva grāmata. Tikai nepārprotiet- es negaužos. Bija pat savs azarts un interese- kā gan viņai izdosies visu sakārtot un nolikt savu dzīvi atpakaļ uz sliedēm.
Lai arī tā kopējā noskaņa bija tāda nomācoša, grāmata bija laba. Savu laiku un dzīvi raksturojoša. Tā teikt- pie reizes varēju paplašināt redzeslauku par tā laika dzīves uztveri un ieražām.
Nezinu cik jautra un dzīvespriecīga būs ”Kristīne Lavransa meita”, bet skaidrs, ka jāpiemeklē pirmajai daļai abas pārējās un jāķeras klāt. Lai arī ”Jennija” bija tāda drūma, kaut kas tomēr lika pieķerties rakstnieces rokrakstam.
Lavransa meitā arī pietiek visa kā, bet tā ir tāda kārtīga dzimtas sāga cauri paaudzēm, tā ka ir, kur ielasīties. Lasīju stipri pasen, sīkumus-smalkumus vairs neatceros, bet ceru, ka gan jau plauktā kaut kur uz priekšu jābūt.
Jennija arī kādreiz bija, gan ne manos plauktos, bet vecāku. Lasīju laikam gan, bet toreiz neaizgāja, varbūt par agru sanāca. Un pie visām pārceļošanām tā laikam kaut kur arī palika…
Man vēl plauktā gaida Ūlavs Euduna dēls, bet to atstāšu pēc Lavransa meitas (ja vēl būs duka).
Jennija jau laikam ir vairāk pieredzējušākiem lasītājiem domāta.
Ā, to zelli es nepazīstu. No šīs sugas man vēl ir Gulbransena Mūža meži. Arī labs, ja patīk skandināvu dzimtas.
Man bail, ka man nākamgad ar Lavransa meitu un Tibo dzimtu būs gana tās dzimtu lietas :) Bet kaut kādā atmiņas stūrītī piefiksēšu (ja nu tomēr nav gana).
Nnnuu- Tibo dzimta… Par to man tādas šķidras atmiņas no pamatskolas laikiem, kad skolas direktore mums, nepateicīgajiem skolēniem, skaidroja skolotāju smago dzīvi, ka viņai pat vakaros neesot laika paskatīties filmu Tibo dzimta, kaut gan (aizgrābtā balsī) “šis skaistais romāns man ļoti patīk”. Tad nu ar’ pamēģināju, man jau principā dzimtu sāgas arī patīk, bet nu šitā negāja, īpaši otrais sējums, kad sākas tas sociālisms/komunisms (tipa- viens ģimenes loceklis metas uz pastāvošās iekārtas noliegšanu). Varbūt gan arī vnk par agru paņēmu. Vēl prātā palicis pantiņš par zirgu vārdā Trilbi ar atskaņu “… tavi ņiprie stilbi”. Nu vāks- šitādu epitetu!
Jenniju es neesmu lasījusi, bet Kristīne man ir mīļa grāmata. Nevar gan noliegt, ka tā, iespējams, ir vairāk sievietēm tuvaka (bet ne tādā lubu literatūras nozīmē). Ūlavs gan nepieder pie Unsetes virsotnēm, pēc Kristīnes tas šķiet kā otrais uzlējums tai pašai tēmai.
Tad jau Ūlavu varētu (vajadzētu) lasīt pirms Lavransa meitas? Tā, lai nemanītu to šķaidījumu.
Es Ūlavu vispār neieteiktu lasīt. Uz to brīdi rakstniece jau ir stingri pievērsusies ticībai un tā priekš daiļliteratūras ir pārāk lielās devās. Kristīnē arī ir zināma ņemšanās ar Pestītāju, bet tas piestāv gan laikmetam, gan varoņiem.
Skaidrs. Ieteikumu ņemšu vērā.