Jeitss

Nosaukums: Baltie putni.
Autors: Viljams Batlers Jeitss
Izdevniecība: Neputns
Gads: 2015
LPP: 204

Par grāmatu-
Nobela prēmijas literatūrā laureāta Viljama Batlera Jeitsa dzejoļu krājums.

Saite uz izdevēja mājaslapu- V.B.Jeitss- Baltie putni

Prieks, ka arī līdz Jūrmalas bibliotēkām atceļoja šis dzejas krājums un man nevajadzēs domāt lielo domu kā kļūt par Rīgas bibliotēku klientu. Bet tas ir pagaidām, jo vēl ir dažas grāmatas, pie kurām es laikam savādāk netikšu, kā vien apmeklējot kādu no Rīgas bibliotēkām. Ceru, ka tad, kad pienāks lasāmā rinda, būšu atradis kādu nebūt citu risinājumu.

Grāmatu apgāds ”Neputns” izdevis kārtējo samta sērijas grāmatiņu un šoreiz tas ir nobelētais un visādi citādi slavētais īru dramaturgs un dzejnieks Viljams Batlers Jeitss.

Dzejas krājumā ”Baltie putni” ir dzejoļi, kas savu piedzimšanu latviešu valodā piedzīvoja gan mūsdienās, gan arī kādu labu laiku atpakaļ. Par to varam pateikties Erikam Ādamsonam, Knutam Skujeniekam, Hermanim Marģerim Majevskim, Aivaram Eipuram, Arvim Vigulim, kā arī šī krājuma sastādītājam Kārlim Vērdiņam.

Pirms dzejas baudīšanas izlasīju arī Kārļa Vērdiņa sarakstīto priekšvārdu. Tā, lai justos labāk sagatavots tam, kas varētu slēpties dzejoļos un starp rindiņām. Priekšvārds bija gana izsmeļošs un gana izglītojošs (to derētu iekopēt wikipēdijā). Tāpēc ķēros vien klāt, kā pašam likās, literāram baudījumam.

Bet tā īsti baudīt nesanāca. Nezinu, kas pie vainas- vai lasīšanas garastāvoklis, vai kāda pavasara alerģija pret romantismu, bet dzeja tā īsti negāja iekšā. Ir citreiz, ka viens vai otrs dzejolis vai kāds temats nepatīk. Šoreiz bija otrādāk- bija vien retais dzejolis vai kāds fragments, kas uzrunāja.
Dzejoļiem jau pašiem par sevi nebija nekādas vainas- glīti izkārtoti rindās, atskaņas, domas, vēstījums,…. bet jūti, ka neuzrunā un tā vien gribās kasīties, ka pārāk skolnieciski, pārāk vienkārši, pārāk … romantiski? Gribējās jau minēt, ka brīžam likās primitīvi uzbāzīgi, bet tad laikam es izklausītos pēc pamatīga rūgumpoda. Bet, ja jau dalos savos personīgajos iespaidos (kas arī ir mainīgs lielums), tad jau laikam varētu minēt arī tā.
Parasti jau šādos gadījumos vainoju vien sevi, jo iekšēji saprotu, ka diez vai Jeitsa nozīmīgums būs tik ļoti pārvērtēts. Varbūt tieši otrādāk- latviešu lasītājam (man tai skaitā) viņš, dēļ savas daiļrades neiepazīšanas, vēl ir nenovērtēts?
Vienkārši ir reizes, kad dzeja uzrunā un ir reizes, kad nē. Šoreiz mēģināšu visu novelt uz savu aizsērējušo filtru, kas nelaida cauri to, ko gaidīju. Skaidrs- pie šīs grāmatas vēl būs jāatgriežas.

Lai tur vai kā ar manām personīgajām patikšanām un garastāvokļiem, es tomēr ieteiktu šoreiz neskatīties, ko esmu sarakstījis. Jo jebkura pasaules mēroga klasiķa nonākšana pie latviešu lasītāja ir liels notikums, kuru noteikti nevajadzētu ignorēt. Tā kā Jeitss te ir maz (tikai kādas simts lappuses), es tomēr ieteiktu katram pašam izlasīt un sameklēt tās rindiņas vai dzejoli, kas viņu uzrunā. Varbūt pat sanāks atrast kopsaucēju ar visu dzejas krājumu (kas man, diemžēl, neizdevās).

Viens liels pluss ir šiem mazajiem samta izdevumiem- tos var mierīgi pārlasīt nebaidoties ne no apjoma, ne brīvā laika trūkuma. Vienīgā bēda, ka grāmata nav paša plauktā, bet gan bibliotēkas. Jācer, ka lasīšanas iedvesma saskaņos savus atnākšanas laikus ar eksemplāra pieejamību bibliotēkā.

Tā kā ar dzejoļu patikšanu man bija pavāji, tad nolēmu rakstu papildināt tikai ar grāmatas tituldzejoli:

Baltie putni

Ak, mīļā, man šķiet, ka mēs putni, kas
putainās piekrastēs skrej,
No meteorugunīm gurstam, pirms lidot un
nodzist tās spēj;
Un zvaigznāju tumšzilās kvēles, kas rietā pār
mākoņiem kaist,
Dod abiem mums skumjumu, mīļā, kam
neļausim dvēselē gaist!

Cik gurds ir šis sapņotājs- roze! No lilijas rasa
sāk līt.
Ā, nesapņo, mīļā, par puķēm, par
meteordzirkstīm, kas krīt,
Vai arī par zilzvaigžņu liesmām, kas zemi mīl
rasotu:
Jo šķiet man- mēs sniegbalti putni, kas
augstumos skrej, – es un tu.

Daudz salās mēs viesoties steidzam, daudz
Danānu piekrastēs ar’,
Kur laiks mūs drīz aizmirstu abus un rūpes
vairs neaizskar-
Prom tālu no lilijas, rozes mūs liesmas
visaugstāki ceļ,
Ak, mīļā, kā sniegbaltus putnus, kas putainus
viļņgalus šķeļ.

Grāmatas vērtējums: 6/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.