pingvini

Nosaukums: Pingvīnu sala
Autors: Anatols Franss
Izdevniecība: LVI
Gads: 1953
LPP: 323

Par grāmatu
Mūks vārdā Maels bija pārāk vecs, pārāk noguris un pārāk tuvredzīgs, lai saprastu, ka šīs salas iemītnieki ir pingvīni nevis cilvēki. Un viņus visus kristījot viņš radīja pamatīgu sajukumu ne tikai Pingvīnu salā, bet arī debesīs, kur Dievam ar svētajiem nācās pamatīgi palauzīt galvu, lai saprastu ko darīt ar kristītiem pingvīniem.

Veidojot sarakstu ar to vienīgo darbu, ko lasīšu no Nobela prēmijas literatūrā ieguvušā autora, Anatola Fransa gadījumā man bija izvēle starp Eņģeļu dumpis un Dieviem slāpst, bet nejauši uzduroties uz Pingvīnu sala aprakstu, sapratu- šis nu ir darbs, kas noteikti ir jāizlasa.

Nezinu kā būtu ar pirmajiem diviem darbiem, bet Pingvīnu sala nelika vilties. Es pat teiktu- šī noteikti ir viena no labākajām grāmatām, ko esmu lasījis.

Vēsturi labi apraksta vēstures grāmatas. Teoloģiju var palasīt Bībelē. Toties Pingvīnu sala labi parāda gan vēsturi, gan teoloģiju. Protams, tikai ar lielu devu humora. Tik pamatīgu devu, ka baznīctēvi vairs nesmējās un 1922.gadā Fransa darbus iekļāva melnajā sarakstā. Nezinu, cik liela loma ir tieši Pingvīnu salai, bet pieņemu, ka ne tā mazākā.

Franss smejas par cilvēku vēlmi šķiroties šķirās. Par cilvēku vēlmi atrast un pielūgt svētos. Par cilvēku vēlmi veidot leģendas. Par revolūcijām, tiesām, politiku, baznīcu un visu pārējo.

Grāmata ir sīkāk sadalīta astoņās grāmatās- sākot no senākiem laikiem, kad mūks Maels pateica pingvīniem- Topiet cilvēki!, līdz viduslaikiem, renesansei, jaunajiem un nākamiem laikiem.

It kā sarakstīta 100 gadus atpakaļ, it kā uzsvars uz Franciju, it kā pavisam cita situācija, bet, domāju, ka šo grāmatu var mierīgi attiecināt arī uz kādu no šodienas valstīm!

Grāmata bija interesanta ar vēl vienu apstākli- vecais rakstības stils ar ”schemas”, ”arķivs”, ”monarchs” utml vecvārdi.

[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.