Nosaukums: Bads
Autors: Knuts Hamsuns
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1976
LPP: 140

Par grāmatu
Kāds jauns rakstnieks mēģina nopelnīt sev iztiku ar rakstīšanu- augām dienām gaida iedvesmu un raksta, raksta, raksta. Tikai viņa raksti reti kam vajadzīgi. Retu reizi kāda avīze nopublicē kādu viņa rakstu un par to iedod desmit kronas. Tad viņam ir par ko paēst, bet visu citu laiku viņš cieš badu.


Meklējot nākamo Nobela prēmiju saņēmušo literāta darbu uzdūros Hamsunam. Un tā kā visur, kur Hamsuns pieminēts, tiek pieminēts arī viņa slavenākais darbs ”Bads”, tad gluži loģiski bija arī to izlasīt.

No sākuma likās, ka šī būs no sērijas skarbā klasika- lasās lēni un smagi, tāpēc, lai īpaši miegam nenozagtu stundas (tā, pārdesmit lappuses, lai saldāks miegs), sāku to lasīt jau pēc pusnakts. Atrauties bija pagrūti, bet sapratu, ka nākamā diena būs nekāda, tad nācās lasīšanu pārtraukt pusromānā.

Autoram šis darbs sanāca vairāk nekā ievelkošs. Pat nezinu, kas tur pie vainas- vai tas, ka daļēji autobiogrāfiskajā stāstā autors ielika visas savas sajūtas, talantu, pārdzīvojumu un vēl nedaudz, vai arī vienkārši uzrunāja šī mūžam izsalkušā cilvēka spēja būt tik … tik mainīgam? Tik pretrunīgam? Tik godprātīgam? Pat grūti noformulēt kādam. Viņa varonim bija nemitīga izsalkuma sajūta, bet tajā pat laikā ēdienu viņš atvēma. Viņa barība bija rakstīšana un apziņa, ka viņš ir kaut ko uzrakstījis un citi (redaktori) ir to novērtējuši. Ar desmit kronām. Ar tām pašām desmit kronām, kuras viņš noēda, izdāļāja vai iesvieda sejā nicināmajai saimniecei.

Pašu badu autors aprakstīja tik spilgti, ka citreiz bija sajūta- pats romāna varonis iemieso sevī Badu. Viņš pats ir tas Bads, kas viņu arī moca. Nevis vienkārši īsi ”vēders raujas čokurā”, bet bads tiek aprakstīts gari, plaši un ļoti spilgti- rindkopu pēc rindkopas, lappusi pēc lappuses.

Skarbi, līdzjūtīgi, nomācoši, bezcerīgi, bet tajā pat laikā ļoti uzrunājoši.

[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.