kiplings

Nosaukums: Zaudētā gaisma
Autors: Radjards Kiplings
Izdevniecība: Zinātne
Gads: 1994
LPP: 180

Par grāmatu-
Diks Heldārs ir jauns un talantīgs mākslinieks- vēl pavisam nesen viņš cīnījās ar trūkumu, bet tagad viņa darbus pērk par lielu naudu.
Taču Diks kļūst akls. Un aklumam līdzi nāk vientulība- viņu pamet sapņu meitene, draugi aizbrauc, gleznot viņš vairs nevar… tāpēc Diks dodas turp, kur sākās viņa karjeras augšupeja- uz kaujaslauka, kur viņš iet bojā.

Radjeds, Radjards, Radjerds… kā tik šim autoram vārds nav latviskots. Izskatās, ka jaunākie izdevumi palikuši pie Radjarda un vikipēdija pie Radjerda. Lai paliek vārdi valodniekiem- mēs pie darbiem.

No Kiplinga es bērnībā lasīju (un pārlasīju) Blēņu stāsti maziem bērniem. Šausmīgi patika. Lasīju arī Rikitikitavi. Bet pie Džungļu grāmatas tā arī nekad nepieķēros. Likās, ka n-tās Maugļa multenes n-tās reizes redzētas un līdz ar to grāmatā nebūs nekāds pirmatklājēja prieks. Bija vēl doma tagad, Nobela prēmiju literatūrā ieguvušo autoru darbus lasot, beidzot pieķerties Džungļu grāmatai, bet… bērnības trauma izrādījās stiprāka un ķēros klāt Kiplinga pirmajam romānam- Zaudētā gaisma.

Zaudētā gaisma ir par dzīves pabērnu Diku, kurš uzauga nabadzībā un despotiskas saimnieces audzināts. Vēlāk viņiem uz kādu laiku pievienojās meitenīte Meizija, ar kuru Diks sadraudzējās.

Vēlāk, kad Diks pieauga, viņš satika pareizos cilvēkus pareizā vietā un tie novērtēja nabadzīgā mākslinieka talantu. Ar laiku Diks kļuva slavens, viņa māksla bija pieprasīta, viņa darbus kopēja un iespieda, viņš bija slavens. Tāds viņš arī vēlreiz sastapa Meiziju- topošu mākslinieci, kura vēl tikai centās kļūt par slavenu mākslinieci. Meizija uz Dika aplidošanas mēģinājumiem neatbildēja. Un tad, kad Dikam veca kara trauma atgādināja par sevi un viņš kļuva akls, Meizija novērsās. Un kā Dikam likās- novērsās visi. Pat viņa pēdējais darbs Grūtsirdība, izrādījās beigts un pagalam. Un tas arī bija vienīgais, ko Diks gribēja paturēt, dēļ kā Diks gribēja dzīvot akls būdams. Uzzinot visu, viņš gatavojās savam pēdējam ceļojumam uz to vietu, kur viņš kļuva par atzītu mākslinieku- uz kaujas lauku Sudānā.

It kā jau izklausās pēc smaga un depresīva gabala, bet lasot to smagumu nemaz nevarēja just. Laikam tāpēc, ka tā nelaime lēni nāca- tik uz grāmatas beigu daļu Diks kļuva akls. iepriekš viņš bija pamatīgs pofigists un īpaši nedomāja par nākotni, dzīves jēgu, mīlestību. nē, par mīlestību viņš domāja. Domāja un cīnījās (cik nu to tā laika tikumi un pieļāvumi atļāva). Bet ar to nepietika. Viņš tomēr netika pāri savam ego.

Laikam līdz pat pašam galam netika pāri daudzām lietām, lai gan tumsa un vientulība viņam ļāva visu pārdomāt. Bet, kā Meizija vienā vēstulē rakstīja ”Bet tev labāk patika svilpot par visu”. Tā arī tā grāmata lasījās- zinot varoņa nenovēršamo un traģisko likteni, lasītājs kopā ar viņu tikai svilpo. Svilpo par priekiem, bēdām, jokiem, atraidīto mīlu. Par visu. Līdz tiek zaudēta gaisma. Bet tad jau ir par vēlu ko mainīt un mainīties.

Grāmatas vērtējums: 9/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.