quo vadis

Nosaukums: Quo Vadis
Autors: Henriks Senkevičs
Izdevniecība: Sprīdītis
Gads: 1993
LPP: 494

Henryk Sienkiewicz
Quo Vadis
1975
Tulkojums latviešu valodā- Voldemārs Dzeltiņš

Par grāmatu-
Vinicijs ir ieskatījies Ligijā, kura dzīvo Aula Plautija namā kā cēzara Nerona aizmirsta ķīlniece. Baiļodamies, ka pedantiskais Aulsļojis kā pašas meitu, neizdos to par sievu Romas karavīram, tāpēc Vinicijs lūdz padomu savam radiniekam Petronijam, kurš ir tuvu stāvoša persona cēzaram. Petronija nevainīgais plāns kā apprecēt Viniciju ar Ligiju cieš neveiksmi, jo tiek iesaistīti pārāk daudz notikumi, cilvēki un jauna reliģiska kustība- kristietība.

Ar Senkeviču viss bija skaidrs jau pašā sākumā- jālasa viņa slavenākais veikums Quo Vadis. Nebija gan nekāda nojausma, ko es no tā sagaidīšu, tik vien, cik vikipēdijā izlasīju, ka būs par Nerona laika Romu. Bija jau arī, bet pamatā tomēr ir stāsts par divu jaunu cilvēku mīlestību, kas sākumā (no Vinicija puses) bija kā apsēstība un pārcilvēka apziņas vēlme iegūt to, ko iekārojis, bet pamazām, kristīgo dzīvi, paražas un mācību apgūstot, viņu starpā dzimst jūtas, ko svētī pats Kristus māceklis Pēteris, kurš arī atrodas Romā, lai sētu tur ticības sēklu.

Tik viņam ar to sēšanu jābūt uzmanīgam, jo valdnieks Nerons ir pamatīgs izvirtulis, šķērdētājs un kristīgo ticību nemīlošs. Pat vairāk- viņš, pēc savas trakās iedomas nodedzināt Romu (ko arī izdara), visu ļauno piešuj kristīgajiem. Tad nu sākas kristīgo tvarstīšana pa visām zemēm un dzīšana cietumā, lai cietušajiem Romas pilsoņiem dāvātu vēl neredzētus svētkus- daudzdienu garumā arēnās nomocīt tūkstošiem kristīgo.

Pirmās divas trešdaļas bija diezgan lēnas, jo nemitīgā Vinicija apsēstība, Nerona izvirtība, galma intrigas un kristīga dudināšana pa starpām bija aizmidzinošas. Nekādi notikumi, nekāda attīstība un nekādi varoņi. Tā viņi tur malās savā sulā, līdz Nerons aizdedzināja Romu. Un tad varēja pamanīt kustību- gan romantiskajā daļā, gan ekšena daļā, gan arī lappušu šķiršanā.

Pamatā jau šī grāmata ir slavas dziesma pirmajiem kristīgajiem, pateicoties kuriem šī vēsts noturējās un izplatījās tālāk pa Eiropu. Viņi cieta, viņi slēpās, viņus nežēlīgi (patiešām nežēlīgi) mocīja un slaktēja. Un pat apustuli Pēteri kopā ar Pāvilu un citiem kristīgajiem sita krustos, atdeva plēsīgajiem zvēriem saplosīšanai vai gladiatoriem slaktēšanai.

Lai arī sākums bija tāds aizmidzinošs, tomēr jāatzīst, ka autoram izdevies ļoti labs vēstures notikumu samudžinājums ar reālām vēsturiskām personām, tikpat reāli notikušiem notikumiem un ļoti ticamu romantisku līniju, kura diezgan aktīvi veicināja vienu vai otru vēsturisku gadījumu.

Grāmatas vērtējums: 7/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

P.S.
Tagad ir atklāts jautājums- ir vērts skatīties 2001.gada poļu ekranizāciju?