Es katru gadu, mācību gada beigās, sev nosolos, ka nu ir pēdējais laiks rakstīt blogā rakstu par šī brīža izglītību. Proti, cik tā ir samocīta, noplicināta un nepareiza. Bet katru reizi apstājos pie baltas lapas, jo īsti nav skaidrs, kur tā lielākā sāpe mīt. Vai skolēnos, vecākos, dzīves uztverē, skolotājos, izglītības standartos? Droši vien katrā no tiem ir kāds trūkums atrodams. Laikam arī tāpēc savu sāpi līdz šim neesmu izteicis, bet šodien viss tik labi sakrita- skola beigusies, brīvs brīdis, izglītības reformas pikets un vēlme izteikties.

Protams, mans skatījums būs visnotaļ šaurs un lokāls. Kā nekā runāšu vairāk par savas meitas mācību iestādi un noklausīto no citām skolām. Tāpat nepretendēju uz kādu nebūt vienīgo un pareizo viedokli. Tikai skats no malas un gadiem krāti secinājumi.

Un pirmais secinājums- skolotāji nemāk mācīt. Jā, joprojām. Manā laikā bija liela daļa skolotāju, kuri varbūt arī bija labi izglītoti, bet ne nieka nespēja radīt skolēnos interesi par savu priekšmetu. Bija arī tādi, kuri radīja pret to riebumu. Un arī šobrīd- skolotāji prasa ļoti formālas zināšanas, ķeksīšu mājasdarbus un klonētu vikipēdiju prezentācijas veidā.

Trakākais ir tas, ka jauniešiem nedod strādāt ar vizuāliem materiāliem- ne kartes, ne shēmas, ne grafiki. Pliki teksti. Kā var ģeogrāfiju un vēsturi mācīt bez kartēm, tas man nav skaidrs. Ķīmijā un fizikā nerāda (vai rāda ļoti reti) eksperimentus.
Arī visas gudrās tāfeles, kodoskopi un projektori krāj putekļus. Negribētos jau teikt, ka skolotāji nemāk tos lietot, bet tā kā viena daļa no pedagogiem ir tie paši, kuri man mācīja, tad … tad atceroties kā tajos laikos bija (stipri pirms datoriem un internetiem), laikam jāsaka vien ir.

Kontroldarbi ar tagad izskatās ir tāds kā sacensību paveids- jaunā viela, daži uzdevumi un nākamā vai aiznākamā stundā kontroldarbs. Saprata klase vai nesaprata, tā jau nav skolotāju darīšana- plāns jāpilda. Īpaši jauki izskatās kontroldarbi īsi pirms atzīmju izlikšanas liecības, kad nesekmīga atzīme bieži paliek neizlabota laika trūkuma dēļ. Vai arī ieliek nesekmīgu atzīmi par kontroldarbu, kuru skolēns nav rakstījis (piemēram, bija slims). Tā teikt- klases žurnāls nemīl tukšumu.
Kontroldarbus uz mājām nedod. Līdz ar to bērns paliek neziņā par to, kur nolaidis pelmeni. Un grūtāk sagatavoties uz labošanu. Labi, ka te var izlīdzēties ar tālruņa fotokameru.

Grāmatas. Laikam izklausīšos pēc veca sūnākšļa, bet- mācību grāmatas mūsdienās ir baiss sūds. Nu tā, ka pamatīgi baiss. Labi, tas viss varētu būt individuāli, bet šādu grāmatu lasīšana, uztveršana un kur nu vēl izlasītā saprašana, ir smaga katorga- teksts ir šausmīgi sauss un grūti saprotams.

Vēstures grāmatā viss ir tik virspusēji, ka nav skaidrs, kā gatavoties ieskaitei. Piemēram, grāmata ir A4 formāta un viena trešdaļa no atvēruma ir teksts. Un šajā nieka trešdaļā ir aplūkotas trīs valstu rašanās- Itālija, Austroungārija un Vācija. Par tām arī ieskaite. Protams, iekalšanai ļoti piemēroti, jo maz teksta, bet paskaidrojumiem te vietas pietrūkst. Rezultāts- iekalta vēsture bez saprašanas… Tas pats ir ar Latvijas vēsturi- ļoti virspusēji, sadrumstaloti un nekādi nevar saprast viena vai otra notikuma vai personas neiekļaušanu vai iekļaušanu konkrētā tematā.

Par mācību grāmatām man ir viens pāris gadus vecs notikums- kādu vakaru pie manis pienāca meita un palūdza palīdzību par Upīša darbu ”Sūnu ciema zēni”. Varbūt esmu lasījis un varu kaut ko palīdzēt. Viņai esot jālasa. Prasīju- uz kuru dienu viņai jāgatavojas? Uz rītdienu. Biju jau gatavs izteikties par jocīgo skolotāju un visu kas ar to saistīts- kā nekā grāmata ne katram ir mājās un tajā ir vairāk kā 200 lappuses un jaunietis to vakarā nespēs izlasīt. Bet izrādījās, ka šis darbs ir mācību grāmatā. Un aizņem nieka 36 lappuses. Ar visām bildēm, jautājumiem, paskaidrojumiem un izgriezto daļu īsu atstāstījumu. Un kā gan te neiedomāties par Reja Bredberija grāmatu ”451 grāds pēc Fārenheita”? Grāmata ir apgriezta, saīsināta, paskaidrota un visādi citādi sagatavota ātrai un vieglai patērēšanai. Jā, skolēns ar darbu ir iepazinies. Jā, viņš to ir lasījis. Jā, viņš saprot tur aprakstīto. Jā, viņš to darbu ir izlasījis. Atzīšos, mani tie pēdējie teikumi baida.
Mājasdarbi un prezentācijas, manuprāt, būtu jāsvītro ārā no dienaskārtības. Vismaz tādā veidā, kādi tie šobrīd ir. Skatoties uz meitas prezentāciju veidošanu, gribās saķert galvu- poverpointā sakopē bildes no interneta un tekstus no vikipēdijas. It kā gribētos aizrādīt, bet kā tu spēj motivēt darīt ko vairāk, ja bērnam vēl citi mājasdarbi gaida rindā un par šādu ”darbu” skolotāji neskopojas ar 8, 9 vai 10.

Gribētos vēl parunāt par mājturības nepieciešamību skolā, bet tas jau būtu mazliet cits stāsts, kurā varētu iepīt arī fizkultūru, zīmēšanu, dziedāšanu…. Tik gan piebildīšu- nedomāju par svītrošanu no skolas programmas, bet vairāk kā par obligātajiem pulciņiem ar plašu iespēju izvēlēties un iet priekšmetā dziļāk.
Un kur nu vēl sapnis par satiksmes noteikumu mācīšanu skolā, kur ar sekmīgu eksāmena kārtošanu varētu uzreiz tikt pie velosipēda vadītāja apliecības.
Ja drīkst vēl iestarpināt- militārā apmācība skolās ir tas, ko galīgi nevajadzētu. Pat ļoti.

Ja izglītība ir tas, ko es redzu sava bērna skolā, tad izglītību nepieciešams reformēt. Ļoti! Steidzami! Tikai te prasītos burkāns un pātaga arī skolotājiem- lai tie skolotāji, kuri māca interesanti, aizraujoši, gatavo olimpiādēm un visādi citādi aizrauj skolēnu ar mācīšanos, saņemtu divas vai trīs reizes lielāku algu kā līdz šim. Nebūtu žēl arī četras reizes lielāku algu. Un pārējiem skolotājiem radīt motivāciju sekot labajiem piemēriem. Jo, manuprāt, neviena reforma nenonāks līdz skolēnam, vienalga vai viņam seši, septiņi vai astoņpadsmit gadi, ja skolotājs turpinās strādāt ar 93.gada metodēm un nelaidīs savā kabinetā divdesmit pirmo gadsimtu.