Šodien, ņemot no pirmsskolas iestādes laukā savu sīci, mani ar meitu pie skoliņas durvīm apturēja viena skoliņas darbiniece ar satraukumu balsī, un dialogs izvērsās aptuveni šāds:

[viņa]- Tēti, tēti… vai jūs jau parakstījāties par homoseksuāļiem?

Un rāda man sagrafētu papīra lapu, kur jau gandrīz līdz pēdējai ailei ir aizpildīta ar vārdiem, uzvārdiem un parakstiem. Zem šīs lapas rēgojās vēl dažās sagrafētas lapiņas, tik nepateikšu vai jau aizpildītas vai vēl tukšas.

[es]-Nē, neko neesmu rakstījis.

[viņa]-Lūdzu, te vajadzētu parakstīties pret viņu rīkoto gājienu.

[es]-Nē, paldies. Man ir vienalga, lai viņi iet gājienā, ja grib.

[viņa]-Bet mēs parakstamies, lai viņi nenes ārā uz ielām savu guļamistabu.

Skoliņā es šo kundzīti redzu gandrīz katru dienu, bet tikai tagad es viņu uzmanīgi aplūkoju… acis spīd no azarta, kaklā koka krustiņš (vismaz līdzīgs krustam, tik izdaiļots ar kādu jocīgu ornamentu), līdz ūkai aizpogāta kleita…

[es]-Man viņu gājieni un izgājieni pavisam un galīgi neinteresē. Nekas taču nenotiks, lai iet ja grib.

[viņa]- Bet viņi grib mācīt jūsu bērniem skolā kā kļūt par lesbieti un homoseksuāli /un rāda uz manu meitu, kura šo sarunas laiku stāv man blakus/.

Šajā mirklī knapi valdīju smieklus- gribētos gan redzēt to stundu sarakstu, kur starp matemātiku, ģeogrāfiju, bioloģiju būs arī… hmm… lezboloģija. Un vidusskolā varēs izvēlēties pamatkursu vai profilkursu…Vai arī apvienot ar darbmācību (zēniem) vai mājturību (meitenēm).

[es]-Ai, nu nav jau tik traki /pagriežos jau promiešanai. Nevar taču pie tik ‘’nopietnas ‘’ sarunas smieties/.

[viņa]- Bet viņiem jau ir sastādīta programma. Jūs neticat, bet viņiem ir šāda programma priekš skolām.

[es]- /dodos prom neparakstījies un nesasmējies/ Būs jau labi.

Vēlāk, kad ar meitu devāmies uz mašīnu, bērns man jautā:
– Ko viņa teica? Ko man mācīs skolā?
-Neko, tante mazliet pārspīlē.

0