Nākotnes nepensionāri.
Laikam jāsāk uzreiz ar to, ka esmu ļoti skeptiski noskaņots par iespēju nākotnē saņemt pensiju, tāpēc arī šis raksts vairāk būs ar kopējo gaisotni, ka pensijas nespīd. Protams, es nerunāju par tiem, kuri pensijā ies rīt vai nākamgad. Vairāk par to paaudzi, kurai tagad ir 50-55 gadi un jaunāki. Zinu, bankas, valdība un jaunieši ar stendiem lielveikalos rozā frāzēm min ko citu. Bet es tomēr palikšu pie tā, ka pensijas man (un jums!) nespīd. Vismaz ne tādas, kādas tās ir šobrīd. Vai ne tajā vecumā, kāds ir šobrīd. Pagaidām nav vēl tā pārliecība, ka iepriekšējo teikumu būtu jāsāk ar ‘’Un’’.
Viss tālāk aprakstītais ir tikai un vienīgi subjektīvs skats, kas netiek balstīts ekonomiskās prognozēs vai sekots pareizām vadlīnijām. Piebilde- lai arī šajā jautājumā esmu pesimists, ar visām četrām esmu par to, ka sociālais nodoklis ir jāmaksā (kā jau nodokļi vispār) un 3.līmenim ir jākrāj.
Laikam jāsāk ar to, kāpēc esmu pesimistiski noskaņots par nākotnes pensionāriem. Vienā vārdā – demogrāfija. Divos vārdos- demogrāfija un medicīna. Vairāk vārdos tas būtu- veram vaļā prognozes par iedzīvotāju skaita izmaiņām Latvijā un redzam, ka ap gadsimta vidu mūsu valstī būs ap 30 procentu pensionāru (šobrīd ir ap 24%) un kopējais iedzīvotāju skaits būs 1513000. Tas nozīmē, ka pensionāru skaits būs ap 430000 (šobrīd apmēram tikpat liels skaits) un demogrāfijas eglīte būs ļoti kārna… ap 300000 bērnu un jauniešu, ap 800000 darbaspējīgā (pēc mūsdienu mērauklas) vecuma un ap 400000 pensionāru. Vēl jau studenti, invalīdi, bezdarbnieki…. Katrs strādājošais strādās par sevi un vienu bērnu vai pensionāru. Gan jau ar modernizāciju varēs panākt ražīgākas un mazāk darba roku prasošas darba vides, bet ļoti šaubos, ka pietiks visiem. Un līdz ar to šaubos, ka tad dos pensijas 65 gadus jaunam cilvēkam. Jā, tieši jaunam, jo ir skaidrs, ka 65 gadi ne tuvu vairs nav tie, kas bija pirms 30 un vairāk gadiem. Un arī pēc 30 gadiem tie būs pavisam citi. Negribu teikt, ka gluži otrā jaunība, bet noteikti daudz veselīgāka un kvalitatīvāka dzīve būs.
Galu galā- šobrīd demogrāfiskā slodze (darbspējas vecumu nesasniegušo un pārsniegušo personu skaita attiecība vidēji uz 1000 personu darbspējas vecumā ) ir 623. Nav maz. Bet ap 2050.gadu šis rādītājs solās būt 875.
Var secināt, ka ar katru gadu pensionāri dzīvos ilgāk un dzīvos veselīgāk. Un droši jāsecina, ka nākotnes 65 gadīgajiem būs labāk saglabātas darba spējas kā šodienas. Un kāpēc gan nelikt strādāt tiem, kuri vēl pilnīgi noteikti ir spējīgi strādāt? Skaidra lieta- liks pie darba. Nāksies likt pie darba. Protams, ne jau baletu dejot vai ugunsgrēkus dzēst, bet kādus papīrus rakstīt vai kādam robotam nospiest pogas gan jau varēs.
Un te nu ir tā pieminētā medicīna- ārstu mums ir, cilvēki kļūst apzinīgāki, izmeklē sevi, dzer zāles, dzīvo veselīgāk un līdz ar to arī ilgāk. Cipari rāda, ka paredzamais mūža ilgums 65 gadus sasniegušai personai no 1991.gada līdz 2019.gadam ir pieaudzis par trim gadiem un sasniedzis 17,2 gadus (vīrieši pensijā dzīvo 13 gadus, bet sievietes- 18). Arī pašu pensionāru teiktais rāda, ka viņi jūtas veselāki- 10 gadu laikā viņi savu pašvērtējumu noskaņojuši pozitīvā virzienā par 8-12 procentpunktiem. Vai tad kāds ies un veselu cilvēku dzīs prom no darba? Nu ne taču! Piespiedīs! Vai arī mīļi palūgs. Savulaik bija noskaņojums- mūžu strādā, vecumgalā atpūties. Tagad gan jau spiedīs uz jūtām- palīdzi bērniem un mazbērniem, viņu ir maz; paliec pie virpas; ģimenes dārziņu tev tāpat nav, ko citu darīsi; ja strādāsi, tad būs labāka veselības polise; jāglābj valsts, utt.
Un kur liksies- strādāsi, jo naudu gribās un neviens te nebrauks strādāt tavā vietā un celt tavas valsts ekonomiku (paldies mūsu valsts līdzšinējai migrācijas politikai (kā ir pareizi- tas ”paldies” jāliek pēdiņās vai nav jāliek?)). Nāksies vien pašam turpināt darba gaitas. Starp citu, pagājušā gada dati rāda, ka apmēram 60000 pensionāru (vecumā no 65 līdz 89 gadiem) strādāja. Gan jau strādāt varētu vēl divtik vismaz (veselība un darbaspējas ziņā), ja dzīve piespiestu. Jā, izklausās ciniski, bet turp mēs virzāmies diezgan straujā tempā. Atlaides būs vien dažiem.
Esmu dzirdējis daudz pesimistiski noskaņotus stāstus no cilvēkiem par savām nākotnes izredzēm tikt pie pensijas. Vieni pērk akcijas, citi plāno pirkt dzīvokļus un vecumgalā iznomāt, vēl citi zeltu un mākslas priekšmetus. Viens kungs, kuram pārdevu jubilejas monētas, stāstīja un rādīja savu monētu kolekciju, kas viņam būšot pensijas vietā. Tagad aktīvi pērk monētas un pēc gadiem (30-35) tirgos nost. Kolekcija bija glīta un negribēju viņam bojāt prieku ar manu nostāju, ka ar to var nepietikt. Vai nu nevienam nevajadzēs (kā ar markām) vai arī nozags, nodegs vai citādi ies bojā. Gluži tāpat kā ar akcijām vai dzīvokļiem. Kuram gan vajadzēs īrēt dzīvokli, ja valstī būs vēl par 300000 iedzīvotāju mazāk, bet vairāk kā miljons mājokļu nekur jau nepazudīs? Laimīgs būs tas, kurš dabūs īrnieku par vēdera tiesu (lasi- apmaksās tikai komunālos).
Ir skaidrs, ka pensijas vecumu cels. Cels drīz un cels strauji. Mēs neesam tik bagāti (ne finansiāli, ne demogrāfiski), lai to nedarītu. Domāju, ka jaunais slieksnis būs 68 gadi. Arī daudz bagātākas Eiropas valstis jau ceļ pensionēšanās vecumu uz 67-68 gadiem. Kas nozīmē, ka tuvākā nākotnē darba dzīvi dzīvosim ilgāk, bet pensiju saņemsim īsāku laika sprīdi. Laikam pluss varētu būt tas, ka pensija tad būs lielāka (protams, ja ceļot pensijas vecumu, cels arī pensijas apmēru). Un nauda varētu pietikt vēl vienai otrai vajadzīgai lietai.
Politiķi pagaidām ļoti piesardzīgi par to runā, bet ilgi tā peldēt nevarēs turpināt. Būs vien visiem jāpiekrīt premjera Kariņa paustajam, ka pensionēšanās vecums būs jāceļ. Un ne viņš viens to saka.
Vai varētu būt, ka pensijas nebūs vispār? No sērijas- kurš var, tas strādā līdz krīt? Diez vai tik traki būs, vismaz pārskatāmā nākontē.
Es liktu uz to, ka mūžizglītība, kursi, kvalifikācijas celšana un nodarbošanās maiņa kļūs par ikdienu. Strādāsi vienu, kad vairs nevarēsi- iemācīsies ko jaunu un darīsi to. Un tā līdz kapa malai. Jā, esmu ne tikai skeptiķis, bet arī ciniķis. Bet reālistisks ciniķis.
Protams, es ļoti priecātos, ka mēs kā sabiedrība vairāk gribētu ieguldīt nevis īres dzīvokļos, akcijās vai jubilejas monētās, bet bērnos. Lai mēs vecumgalā justos droši ne tāpēc, ka katram ir brangs akciju portfelis vai pāris īres dzīvokļu, bet tāpēc, ka katram ir bariņš ar bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Priecātos, ka dzimta turpinās. Priecātos, ka valsts turpinās. Bet nu būsim reāli- tur mums ir jāatrod kas tāds, ko vēl neviena pārtikusi un attīstīta valsts nav atradusi. Neiespējami gan tas nav.
Par to bērnu dzemdēšanu. Man ir tāda sajūta, ka kaut kas ir nogājis greizi audzinot šolaiku jaunatni. Tai ir iepotēts tas, ka karjera un tamlīdzīgas būšanas ir jāliek pirmajā vietā, bērni – pēc tam kaut kad. Un tad, kad pienāk tas kaut kad, vairumā gadījumu sievietes reproduktīvais vecums ir beidzies uz neatgriešanos. Vai arī 40 pāri gados pirmo bērniņu laiž pasaulē nemaz nepadomājot, ka zīdainis, mazs bērns prasa no vecākiem TĀDU enerģijas un izturības devu, kura 40 pāri gados jau stipri ieklibo. Pie tam atlicis tas laika, ko pavadīs kopā ar bērnu visās viņa peripetijās, pavisam nedaudz bez īstas pārliecības, ka kaut vienu mazbērnu paspēs sagaidīt. Es savam puikam jau māju ar palielu mietu, ka gribu paspēt sagaidīt to mazbērnu. Arī man tā laika paliek arvien mazāk.
Es 26 gados biju vēldzemdētāja, tagad 30 gadi apmēram ir kļuvis par tādu kā normu.
Pie viena, man tāda sajūta, ka iestājusies zināma patērētājsabiedrības domāšana. Bet, tas tik tā, no malas raugoties.
Pēc abiem pasaules kariem īpaši Eiropā bija daaaaaudz katastrofālāka ekonomiskā situācija, bet bērni dzima kā dāvana, kā prieks. Pēc Pirmā pasaules kara pasaule knapi atjēdzās, uz kājām sāka stāvēt, kad uzbrāzās Otrais karš. Tad dzīve bija grūtāka, maize vērtīgāka. Bet bērni dzima un ļoti dzima. Tagad slinkums negulēt naktis, autiņus mainīt, bumbuli uz skolām vadāt.
Ai, varētu ilgi vārīties, tēma sāpīga.
Nedomāju, ka pie vainas būtu patērētāju sabiedrība. Drīzāk visuresošā nedrošība. Sievietei tomēr vajag to pārliecību, ka uz dažiem gadiem izkrītot ārā no pierastās ikdienas, viņai joprojām būs darbs, joprojām būs vīrs (kurš arī turēs rūpi par bērnu) un būs arī pensija (par šo gan esmu skeptisks). Neskaitot vēl dārziņus, skolas, dakterus un visu pārējo.
Tagad ir tik daudz informācijas un tā bieži vien ir drūma un labu nākotni nesološa. Tāpēc ar to ataudzi ir tik plāni. Pēc kariem ir švaki ar maizi, bet sirds tad saka, ka nu tas murgs ir garām un uz ilgu laiku būs miers.
Nu jā, var jau būt, ka patērētāju sabiedrības piemērs bija ne visai veiksmīgs. Bet citā – tās bailes no nākotnes ir lieta, kas saēd pašu vispirms.
Jā, pēc kara civilā ekonomika bija dziļi tur, kur saule neiespīd, sagrauts daudz un dikti, pie viena kara rezultātā nu izteikts vīriešu deficīts no cikla viens vīrietis uz piecām sievietēm. Kaut kā tā, bet bērni dzima un sievietes praktiski vienas pašas cēla bērnus, savu dzīvi. Jā, bija “murgs ir beidzies”, bet domā, ka tām pēckara sievietēm bija vieglāk, nekā šolaiku sievietēm zemi art, rūpnīcā strādāt, vispār maizi pelnīt un vēl bariņu bērnu audzināt? Sākt pavisam daudz ko no nulles? Tas tā, pārdomām. Kaut arī, protams, viss ir relatīvs un tā tālāk.
Es laikam uz to visu skatos bikuci mierīgāk vai kā nu to stadiju nosaukt, bet normālformā dēlus ir jāaudzina uzņemties atbildību, “mamutus medīt”, ģimeni nodrošināt. Precēta sieviete uz darbu iet? Tam ideālā jābūt kaut kam tādam, kas viņai papildus algai ir arī kaut kas priekš dvēseles, nevis obligāti nepieciešamais. Lai nav ieslēgta četrās mājas sienās pie astes vīram un bērniem. Kaut kā tā.
Tajā pat laikā, ja sieviete var atļauties būt mājsaimniece un starplaikos starp mājas pienākumiem vēl paspēj uz kino aiziet, kādu grāmatu izlasīt vai ko tamlīdzīgu… Kas tur slikts? Tas tikai nozīmē, ka mājās ir vīrietis ar lielo V, ir saskaņa utt.
Tas, ka “ir vienlīdzība un sievietēm obligāti ir jāstrādā” – tas ir padomiskās domāšanas atrauga vēl no tiem laikiem, kad bija trieciennieces uz traktoriem un šahtās strādāja. Sieviete vispirms it mājās un tikai pēc tam rūpnīcas direktora krēslā.
Tam, ka sieviete strādā kaut kur ārpus mājas, ir tikai divi iemesli: 1.Vīrs nekur neder un tāpēc viņa spiesta pelnīt maizītei; 2. Darāmais ārpus mājas sniedz viņai sirdslaimi un ir sabalansēta attiecība starp mājas pienākumiem un darba pienākumiem.
Kaut kā tā.
Vienkārši postpadomju pasaulē ir sabojāti vērtību kritēriji.
Jā, visā pasaulē ir strādājošas sievietes, bet nekur tam nav obligātisma pieskaņa.
Tik mans viedoklis, neņem ļaunā. bet tēma tiešām ir paplaša un neviennozīmīga.