Ir viena porcija ar grāmatām, kuras mēdz novecot- tās izdošanas brīdī ir labas un noderīgas, bet jau pēc dažiem gadiem (vai gadu desmitiem) tās jau ir novecojušas. Gribi vai negribi, bet tā ir iekārtojies. Grāmatu visam mūžam nenopirksi (Bībeli neskaitīsim. Lai gan… var arī skaitīt- arī tā nesen piedzīvoja uzfrišināšanas darbus).

Gan jau, kārtojot plauktus, katrs būs atradis kādu grāmatu, kuru tā kā prasītos ja ne gluži mest ārā (mīļa), tad vismaz atdot kādam, kurš varētu to izmest. Ne jau tikai tāpēc, ka tagad visu var ātrāk un vieglāk atrast internetā. Vienkārši- saturs tā īsti vairs nevelk līdzi laikam.

Pieļauju domu, ka vidusmēra latviešu mājsaimniecība ir sevi apgādājusi ar Sprīdīša bibliotēkas n-tajiem sējumiem, Latvijas padomju enciklopēdiju (visi 12 ķieģeļi), B.Spoka ”Bērna kopšana” vai 1976.gadā izdoto ”Atklāti par laulības dzīvi” utt.

Par pirmo te nerunāsim, bet pārējie (un tiem līdzīgie) šobrīd tā kā vairāk aizņem vietu plauktā nekā ir derīgi. Jā, te vēl varētu pievienot dažādus karšu sējumus, kuri ar mainās gandrīz katru gadu (kolonijas kļuva neatkarīgas, PSRS sabruka, Islande kļuva par Īslandi, Nīderlande par Nēderlandi, dzimumvecumstruktūra mainās, ekonomiskie rādītāji mainās, galvaspilsētas mainās …). Viss plūst, viss mainās.

It kā jau attēlā redzamās grāmatas ir sevi izsmēlušas un īsti vairs nebūs pielietojamas nopietnam darbam. Vēl paprāva čupiņa ir palikusi aiz kadra (Piem., 50.gadu fizikas grāmata).

Savulaik neinteresantās daiļliteratūras grāmatas es salādēju kartona kastē un aiznesu uz bibliotēku. Šāda tipa (morāli novecojušas) man roka tā īsti neceļas nest uz bibliotēku. Ārā mest arī žēl.
Droši vien jānožmiedz žēlums un jātaisa ūtrupe- ja kāda grāmata sameklēs sev jaunu saimnieku, tad labi, ja nē, tad- neko. Makulatūra.

Protams, ja nav žēl padalīties ar personīgo pieredzi morāli novecojušu grāmatu izslēgšanai no sava grāmatplaukta, tad laipni lūgtum komentāros.