Morāli novecojušas grāmatas.
Ir viena porcija ar grāmatām, kuras mēdz novecot- tās izdošanas brīdī ir labas un noderīgas, bet jau pēc dažiem gadiem (vai gadu desmitiem) tās jau ir novecojušas. Gribi vai negribi, bet tā ir iekārtojies. Grāmatu visam mūžam nenopirksi (Bībeli neskaitīsim. Lai gan… var arī skaitīt- arī tā nesen piedzīvoja uzfrišināšanas darbus).
Gan jau, kārtojot plauktus, katrs būs atradis kādu grāmatu, kuru tā kā prasītos ja ne gluži mest ārā (mīļa), tad vismaz atdot kādam, kurš varētu to izmest. Ne jau tikai tāpēc, ka tagad visu var ātrāk un vieglāk atrast internetā. Vienkārši- saturs tā īsti vairs nevelk līdzi laikam.
Pieļauju domu, ka vidusmēra latviešu mājsaimniecība ir sevi apgādājusi ar Sprīdīša bibliotēkas n-tajiem sējumiem, Latvijas padomju enciklopēdiju (visi 12 ķieģeļi), B.Spoka ”Bērna kopšana” vai 1976.gadā izdoto ”Atklāti par laulības dzīvi” utt.
Par pirmo te nerunāsim, bet pārējie (un tiem līdzīgie) šobrīd tā kā vairāk aizņem vietu plauktā nekā ir derīgi. Jā, te vēl varētu pievienot dažādus karšu sējumus, kuri ar mainās gandrīz katru gadu (kolonijas kļuva neatkarīgas, PSRS sabruka, Islande kļuva par Īslandi, Nīderlande par Nēderlandi, dzimumvecumstruktūra mainās, ekonomiskie rādītāji mainās, galvaspilsētas mainās …). Viss plūst, viss mainās.
It kā jau attēlā redzamās grāmatas ir sevi izsmēlušas un īsti vairs nebūs pielietojamas nopietnam darbam. Vēl paprāva čupiņa ir palikusi aiz kadra (Piem., 50.gadu fizikas grāmata).
Savulaik neinteresantās daiļliteratūras grāmatas es salādēju kartona kastē un aiznesu uz bibliotēku. Šāda tipa (morāli novecojušas) man roka tā īsti neceļas nest uz bibliotēku. Ārā mest arī žēl.
Droši vien jānožmiedz žēlums un jātaisa ūtrupe- ja kāda grāmata sameklēs sev jaunu saimnieku, tad labi, ja nē, tad- neko. Makulatūra.
Protams, ja nav žēl padalīties ar personīgo pieredzi morāli novecojušu grāmatu izslēgšanai no sava grāmatplaukta, tad laipni lūgtum komentāros.
Valmierā augstskolā pirms bibliotēkas ieejas ir galds vecām grāmatām. Kāds kaut ko atnes, kāds kaut ko paņem, arī bibliotēka ik pa laikam patīra savus fondus. Labākas grāmatas esmu atdevusi bibliotēkā, bet pavisam novecojušās atstājusi uz šāda galda. Nekas tur ilgi nestāv. Kāds vienmēr paņem. Ja jums bibliotēkā nav šāds galds, vajag ierosināt :)
Bibliotēkā šāds galds ir, bet man tāda nelaba nojausma, ka šīs nav tās grāmatas, kas tur derētu. Var jau būt, ka kāds arī paņemtu, bet pieļauju domu, ka tikai tāpēc, ka pa velti dod :)
Njā, tas ir probļems… Kaut kā roka neceļas mest konteinerā Grāmatu- bet nu ko tu darīsi ar tādiem “mostiem”, piemēram? Mans šī gada “lasīšanas princips” ir secīgais: plauktu pēc plaukta, grāmatu pēc grāmatas un tad izlemt- atstāt vai nē. Kas nu vēl liekas puslīdz jēdzīgas, aizceļo uz bibliotēku- mums arī ir plaukts ‘lasītājs dāvina lasītājam’. Ja šķiet, ka pat tur nevienam nevajadzēs, tad uz dārza būdu- lai stāv, pa ravēšanas starplaikiem var arī palasīt (Cilvēks-amfībija, piemēram :) ), un ja galīgi piegriezīsies, tad ir kamīns vai ugunskurs. Bet paliek tādas, ko pat uz dārzu nebūtu vērts vest, nav jau būda arī bezizmēra… Pašreiz esmu plauktā ar dzeju, traki lēni iet. Un kā mest ārā Vācieti??? Bet ja neviens dzejolis no konkrētā krājuma neuzrunā? (Oi, tā jau tagad nedrīkst teikt- tas ir nevārds!) Ar šausmām gaidu plauktu ar enciklopēdijām. Laikam tomēr nāksies atkāpties no principiem…
Man par encikolopēdijām skaidrs- jāliek pār bortu! Tāpat tur liela daļa ir par pskp ck darboņiem :)