dakteru streiks

Ikdienā mēs varam elektroniski darīt gandrīz visu- iepirkties, sazināties, sūtīt svarīgus dokumentus, u.c. Bet nevaram neko pasākt ar citiem svarīgiem dokumentiem- ārstu izrakstītām receptēm, nosūtījumiem, slēdzieniem… Lai saņemtu kaut ko, ir jādodas pie ārsta. Lai atdotu kaut ko- atkal pie ārsta. Vispār, lai tiktu pie ārsta, ir jādabū no cita ārsta nosūtījums. Un nedod Dievs aizmirsīsi vai nozaudēsi šo papīrīti. Nokavēsi, nepieņems, atkal gaidīsi….

Lai man piedod visi, bet mediķi rakstot viens otram slēdzienus, rezultātus un nosūtījumus, raksta kā vista ar kreiso kāju. Dažreiz, zinot, kas tur rakstīts, var atsevišķus vārdus saburtot, bet citreiz izskatās, ka viņi tikai pārbaudījuši vai viņu pildspalva raksta to pašvīkājot pret papīru.
Tāpēc priecājos par katru datorrakstā izsniegtu izdruku, kur no ārsta rokraksta ir tikai paraksts. Tad var saprast ne tikai ģimenes ārsts vai kāds cits speciālists, bet pat arī es. Un līdz ar to ir drošība, ka nekas netiks pārprasts vai izlaists no tā, ko speciālists ir teicis vai speciālistam ir jādara.

Nezinu kā citiem, bet man bieži gadās šādi papīri, kuri ir svarīgi, bet to vērtība zūd dēļ mediķu rokraksta. Proti, tos nevar kārtīgi izlasīt un sēžot citos ārstu kabinetos nākas vērot kā tie nabadziņi mežģī acis vai skrien uz aptieku iztulkot. Pēdējais atgadījās samērā nesen, kad dakteris nevarēja saprast receptē rakstīto- nācās doties uz aptieku, lai tur iztulko. Tur it kā iztulkoja. Tikai jautājums paliek- vai pareizi?

Visa šī augstākminētā bēda ir par to, ka vakar atklājās- nejaušu apstākļu sakritības rezultātā manam bērnam paveicās, un viena speciālista nozīmētās procedūras neatmeta mūsu ārstēšanās pūles kaut kur tālu pakaļā. Parādīju ārstējošam ārstam cita speciālista nosūtījumu, bet daktere izlasīt tur nekā nevarēja. Nespēja saburtot. Nācās man paļauties uz atmiņu un atstāstīt sarunu ar speciālisti. Sekoja kategorisks nē no ārstējošā ārsta: nē, to nevajag darīt. Tas var kaitēt, utt. Protams, es savā atstāstījumā kaut kur varēju kļūdīties, kaut ko arī aizmirst. Varbūt pat kaut ko nozīmīgu (šoreiz gan man liekas, ka neko neizlaidu).

Bet, ja būtu izdrukāts datorā un/vai nosūtīts kaut kādā medicīniskā datubāzē, tad viss būtu vienkāršāk- daktere mierīgi izlasītu un nebūtu jāpaļaujas uz manu atstāstījumu. Vai vēl labāk- ārstējošais ārsts jau savlaicīgi būtu pamanījis šādu ierakstu datubāzē un devis ziņu par šādu kolēģa kļūdu. Paziņojis mums, ka to un to darīt nedrīkst. Kategoriski! Un mums nebūtu bijis jāpaļaujas uz laimīgu nejaušību. Vai arī sliktāk- mums nebūtu pēc tam viss jāsāk no sākuma.