Lai arī nopietnās aprindās Maslova piramīda tiek vērtēta ar neieteicošu smīnu, tā joprojām ir populāra kā labs uzskates līdzeklis, lai parādītu vienu vai otru vajadzību hierarhiju. Piemēram, digitālajām vajadzībām vai uzturam. Cilvēkiem patīk un viegli uztvert pamatdomu. Tad nu nejauši iedomājos sasaistīt šo vajadzību piramīdu ar grāmatām un lasīšanu.

Nolēmu pameklēt vai ir kas piramīdveidīgs par grāmatām. Neatradu. Vai nu nav, vai arī nemāku meklēt. Lai vai kā, nolēmu šo nejaušo sasaistīšanu pašam izlikt rakstienā.

Maslova piramīdas zemākais pakāpiens ir ”fizioloģiskās vajadzības”. Nākamais ir ”drošība”. Tad ”sociālās vajadzības”. Pēc tam ”sociālā atzinība” un pašā smailē ir ”pašīstenošanās”. Viss it kā skaidrs — apakšējais pakāpiens ir pamatvajadzības un ar katru nākamo ”var iztikt” kļūst vieglāk īstenojams.

Tik kā to pakāpienu būtību pārnest uz grāmatām? Saprotu, ka te viss var sanākt strīdīgs un subjektīvs. Varbūt vēl var sanākt papildinošs. Vai muļķīgs. Ceru, ka ne aizvainojošs.

Tad nu sākam ar zemāko pakāpienu, kas varētu aizvietot Maslova fizioloģiskās vajadzības. Manuprāt, te jāliek bērnu grāmatas un pasakas ar pārējo folkloru — iemācies lasīt, ieraugi literatūras pasauli, iepazīsti tautu un literatūras senatni.
Bez bērnu grāmatām nez vai kāds aiziet uz nākamo pakāpienu un ja arī aiziet, tad cik stabila ir tā kāpšana un vai nesanāk laiku pa laikam atgriezties uz šo pirmo pakāpienu? Nez vai šis būtu vienkārši atbildams jautājums.
Kā piemērus var minēt latviešu un citu tautu pasakas, mitoloģiju, teikas un leģendas, Margaritu Stārasti, Astridu Lindgrēni, Rikikī, Brāļus Grimmus, Andersenu.

Nākamais pakāpiens varētu būt viss literatūras piedāvājums plašām masām — latviešu literatūra, tulkotā daiļliteratūra, fantastika, fantāzija, piedzīvojumi, ceļojumi. Viss, kas ir interesants, lasītkāri apmierinošs un ar draugiem vai kolēģiem pārrunājošs. Varbūt var pat to sasaistīt ar Maslova drošību, kā drošību, ka esi normāls lasītājs; ir droši, ka tavu izvēli saprot; ir droši, ka būs ar ko pārrunāt izlasīto. Varbūt pat droši, ka būs kāda kinoekranizācija vai teātra izrāde. Droši, ka tu kop un uzturi savu valodu.
Blaumanis, Ezeriņš, Neiburga, Ziedonis, Remarks, Murakami, Atvuda, Vonnegūts, Mārtins, Verns, Londons.

Trešais pakāpiens ir ”sociālā vajadzība”. Te varētu nolikt pasaules klasiku, nobelētos autorus un šaurākam lokam pieņemamāku lasāmo. Tolstojs, Bulgakovs, Manss, Munte, Grass, Bells, Markess, Eko, Servantess.

Ceturtais pakāpiens varbūt ir ne mazāk vajadzīgs, bet, manuprāt, vienkāršais lasītājs reti līdz šim uzkāpj — dzeja, liroepika, populārzinātniskā literatūra, dramaturģija.
Vācietis, Bērziņš, Čaks, Pumpurs, Lorka, Gogolis, Ibsens, Šekspīrs.

Pēdējais pakāpiens, kas Maslova piramīdā ir skaisti nodēvēts kā ”pašīstenošanās”, man sanāk ar mazliet negatīvu nokrāsu. Proti, pakāpiens ar visnevērtīgāko- lubenes, dāmu romāni, krimiķi, ezotērika, pašpalīdzības un uzvedības grāmatas. Protams, diez vai pēc ceturtā pakāpiena lasītājs steigsies sasniegt spicē esošo piekto pakāpienu. Drīzāk tā spice ir kā bēniņi, pilni ar krāmiem un krāmatām, kas pie sevis lasītāju nogādā ar piramīdas liftu. Bet ja jau skatās pēc ”vajadzības”, tad jau pareizi vien ir- augšā ir pati nevajadzīgākā no literatūras vajadzībām.
Volless, Koelju, Račko, Stīla, Kontinenta un Viedas izdevumi.

Kāds varbūt nepiekritīs, ka klasika ir nevajadzīgāka par ”masu literatūru” [atvainojos par pliekano terminu]. Bet, manuprāt, klasika lasītājam ir grūtāka, neuzrunājošāka un varbūt arī nesaprotamāka. Līdz ar to likās, ka tie sāls pudi ir jāizlasa, lai līdz klasikai tiktu. Tāpēc iepriekš ir nosacīti vieglākais pakāpiens.

Lai arī kā man gribējās populārzinātnisko literatūru un dramaturģiju ielikt trešajā pakāpienā, tomēr nosliecos par labu ceturtajam. Jo pirmo reti kurš lasa intereses dzīts, bet otro izvēlas skatīties teātrī.

Saprotu, ka lasītājs savu lasāmo pamatā izvēlas pēc gaumes un tā brīža intereses, tāpēc dalīšana ”vajadzību pakāpienos” ir diezgan nevērtīga. Un liekama turpat, kur obligātā literatūra. Bet nedaudz paspēlēties jau drīkst.