Tā nu ir gadījies, ka man pie smiltsērkšķu sulu spiešanas ir vajadzīga marle. Pagājušā gadā biju domājis doties uz aptieku pēc kāda nebūt lielāka marles gabala, bet manu gājienu apturēja māma. Proti, viņa, kā jau kārtīgs padomju produkts, ir radusi pie taupības. Tad nu bija sataupījusi marli no tiem krājumiem, kurus izmantoja, lai man šūtu autiņus. Daudz nebija atlicis, bet man tam gadam pietika. Un kalpoja ļoti labi- pāris kārtās salikta filtrēja visu kā nākas. Un bija gana izturīga.

Šogad sulu spiešanai nācās pirkt marli aptiekā. Un jau ar pirmo reizi matīju, ka šī marle nav tā marle- acis jūk ārā, pat trijās kārtās saliktai spiežas cauri sēklas un ir šaubas vai tas gabals būs lietojams vēlreiz. Nez vai brāķis. Drīzāk izskatījās pēc mūsdienu produkta, kuram nav paredzēts ilgs kalpošanas laiks. Un taisnība jau ir- kuram normālam cilvēkam marle vajadzīga vairākkārtīgai lietošanai?

Laikam nav ko te piedomāt pie ”re, cik labi un izturīgi materiāli bija tad!”, bet jāmaina savi ieradumi un jāpielāgojas tam, ka mūsdienās marle nav domāta sulas spiešanai. Tā teikt- nav ko veidot atkritumus tur, kur var neradīt un jāmēģina atrast kāds labs un izturīgs specaudums, kurš kalpos teju mūžīgi.

0