Kamēr citiem spoguļus zog, tikmēr manējie paši krīt ārā. Pāris dienas atpakaļ, knapi izbraucot no piemājas stāvvietas, labās puses spogulis (tikai stikla frakcija) ņēma un nokrita. Uz asfalta. Un sadalījās trīs daļās un vienā šķēpelē. Daļas savācu ar domu pielīmēt atpakaļ.
Tā kā bija jāsteidzās, tad restaurācijas darbus atliku līdz nākamajam pitstopam.

Nākamajā pitstopā smuki saliku spoguļoto trīsdaļu puzli un nu varēju baukt jau normāli (baisi tizli braukt bez spoguļa). Jācer, ka tehniskajā apskatē manu mākslas darbu nenovērtēs kā divpunktu defektu.

Līmējot mēģināju saprast, kas tad šim tā lēcās, ka leca ārā no rāmjiem un meklēja asfaltu? It kā ķimerējies neviens nebija, jo nekur nemanīju kādas pēdas. Paliku pie spoguļa vecuma lēkmes.

Neko darīt, tagad viens spogulis ir ar smalki dizainētām plaisām. Mierinu sevi ar domu, ka nu šādu plīsoni jau nu neviens nezags.
Derētu nodrošināties arī otram spogulim, lai tas neiekārdina kādu spoguļzagli. Pašam plēst kopā nebūtu prātīgi. Cik nu dzirdētas, tad marķēšana ar neko daudz nelīdzot, tāpat ņemot laukā (tik apgrūtinot puikām tālāku realizāciju).

Tad nu aplūkojot manu līmējumu, dzima ideja- paņemt ar līmi un smalki novilkt smuku pseidolīmējuma līniju veselajam spogulim. Pa vidu, kādu stūrīt, vai sīku maliņu. Tā, lai no pirmā acu skatiena liktos, ka arī tas spogulis ir salāpīts.

Tā kā parasti autiņus atspoguļo diennakts ne tajā gaišākajā daļā, tad varbūt falšā šuve netiks atklāta un autiņam būs plusmīnus lielāka iespējamība palikt ar abiem spoguļiem. Ātri, lēti, kvalitatīvi. Par idejas nostrādāšanu, tad lai liktenis tālāk gādā.