Vienu dienu iegāju vietējā lielveikalā, lai paveiktu, to, ko parasti lielveikalā dara. Un iekšā esošajā ļaužu masā pamanīju it kā pazīstamu seju. Kamēr mans iekšējais disks griezās, lai saprastu, kur šo seju esmu redzējis un kāpēc es to atceros, ievēroju, ka sejas īpašnieks ir ģērbies pašvaldības policijas formā.

Un atpazinu!

Negribētu teikt, ka viņš ir (bija?) vietējais kodējs, bet… zinu viņu kā savulaik iedzert mīlošu čaļu kompānijas pastāvīgu dalībnieku. No kādas nejaušas kopējas sarunas atceros, ka runātājs atstāja ne pārāk labu iespaidu (ok, to varbūt alkometrs izskaidrotu). Varbūt viņam pat pašam bijusi darīšana ar pašvaldības policistiem, kā ”klientam”. Un tagad, skat- policista forma.

Klīstot pa veikalu galvā klīda doma- un ja nu man kādreiz ir jāizsauc policija? Un atbrauc šāds te tips formā. Vai viņš spēs adekvāti novērtēt apstākļus un paveikt visu tik labi cik jāpaveic? Un ja otrādāk- kāds izsauc policiju dēļ manis? Vai man neatsitīs nieres un neuztaisīs kontrolšāvienu pirms visu apstākļu noskaidrošanas?

Iekšējā balss saka, ka var būt visādi. Bet pēc visa šī pārdomu viļņa kaut kāda neomulība iekšā ieperinājās. Laikam dēļ tā, ka kaut kādās dzīves situācijās vara pār mani un līdzcilvēkiem ir nodota šādu tipu rokās.