Mēģināšu padalīties ar savu pieredzi, ja nu kādam noder. Varbūt pamudināšu kādu saņemties un aiziet pie periodontologa. Kazi, sanāks vēl kādu apgaismot par šāda speciālista esamību.

Ja izdodas atrast labu automašīnas meistaru, bērnu dakteri un zobārstu, tad var teikt, ka dzīve ir mierīga un droša. Ja pārvākšanās, vai kāda cita iemesla, dēļ kāds no šiem drošuma balstiem izkrīt, tad ir grūts un varbūt pat sāpīgs laiks, kamēr atrodi jaunu balstu. Man tā sanāca ar zobārstu. Biju pie vairākiem un katru reizi bija sajūta, ka kaut kas ir ne tā kā vajag.
Pamatā gan vienmēr vainoju sevi:
Varbūt laicīgi neaizgāju pie daktera? It kā nē.
Varbūt iepriekš zobārsts slikti padarīja savu darbu? Kas zina.
Varbūt nepucēju zobus gana rūpīgi? Nez, pucēju divas vai trīs reizes dienā, diegoju un skaloju.
Varbūt pārāk saldi ēdu? Nu, varētu mazāk, protams.
Varbūt zobu pasta nepareiza? Labi, mainu bieži un izvēlos visādas labās ar.

Nu kāpēc gan ir tā, ka katru reizi viņiem ir ko urbt un komentēt? Varētu taču kādreiz būt tā, ka mani zobi garlaikotu zobārstu un viņš aizsūtītu mani mājās neko nepasācis. Nu vismaz kādreiz. Nekā! Taisnojos dakterim un saku, ka pucēju rūpīgi, pat beržu līdz asinīm. Nekā- kārtības mutē tāpat nav.

Tad nu pēc kārtējās zobārstu maiņas nonācu Amberdent klīnikā Jūrmalā. Pie daktera Aleksejeva. Un tur man, pēc rentgena, pateica zelta frāzi: ”Jums jāaiziet pie periodontologa”. Neko no tā, ko vēl piebilda, es īsti nesapratu. Tik nojautu, ka ne zobos vaina, bet žoklī un smaganās.
Mājās bija jāpaskatās internetā, kas tas par zvēru- periodontologs. Izrādās, ka dārgs un sāpīgs. Bet, ja asiņo smaganas un visādi citādi mutē nav miera, tad jāatrādās obligāti (cik nu zobārsts ir obligāts). Citādi būs tā, ka veseli zobi sāks kustēties un paši lēks laukā.

Tā nu izlēmu zvanīt uz Stomatoloģijas institūtu un atdoties pirmajam, kurš ņems pretī. Jo vienkārši nebija ne jausma, kurš dakteris tur ir labs un pie reizes vēl ir labs dakteris. Pirmā ņēma pretī daktere Vaškevica.

Pirmā vizīte bija vienkārša- apsēdies krēslā un tev ar kādu instrumentu sabaksta aiz smaganām. Katram zobam no visām pusēm. Tad nosaka katra zoba kustīguma pakāpi un nosūta uz rentgenu. Vēl pastāsta visu un gaida ciemos uz procedūrām. Divām vai trim. Katra no tām stundas ilgumā un 80 līdz 100 eiro dārgumā.

Īsumā- periodontologs vajadzīgs, ja zobakmens veidojas zem smaganām. Un tur, skaidrs, ka klāt pats netiksi. Arī parastais zobārsts vai higiēnists netiks. Pie vainas tam var būt nepareiza tīrīšana, neregulārs higiēnista apmeklējums un iedzimtība. Ej nu sazin kuram kas un cik lielā mērā, bet kaite ir ārstējama. Tikai vēlams agrāk sākt. Protams, var neko nedarīt. Tik tad paliks sliktāk- zobi kustēsies, smaganas pamps un asiņos, žokļa kauls dils…

Tad nu pirmā vizīte. Sašpricēja man visu augšžokli pa perimetru- gan no ārpuses, gan iekšpuses. Tad ar kādu bakstāminstrumentu vēlreiz pārmērīja katram zobam kaites lielumu un ņēmās… ārstēt. Es pat nezinu kā ir iespējams aprakstīt tās sajūtas. Tu guli krēslā, samiedzis acis un jūti kā tev skrāpē galvaskausa iekšpusē ar kādu metāla grābekli. It kā saproti, ka tas ir tikai zobs, bet sajūtas ir līdz skalpam. Nav tā, ka ļoti sāpētu, bet ir ļoti nepatīkami. Tad vēl liekas, ka tūlīt, tūlīt tev izskrāpēs to zobu. Un pieķer sevi pie domas, ka tas būtu pat vēlams- tad beigtos tās mocības. Visus izskrāpēt.

Stundu guļot krēslā ir gana ilgs laiks, lai padomātu par šo un to. Bet neko īsti nespēj, jo ir sajūta, ka visas domas no tevis ir izskrāpētas. Vienīgais, kas nāk prātā ir sākumā minētā dakteres frāze: ”Tagad būs mazliet nepatīkami”. Sasodīts! Tas nepatīkami ir visu laiku un ne tuvu nav mazliet. Nepatīkami ir ĻOTI!

Tā nu tur guli, neko nevari padomāt, asaras līst un atvāztais žoklis nofiksējies pusnejūtīgos krampjos.

Vienīgā patīkamā lieta ir domāt to, ka jūti savā mutē pārvietojamies dakteres grābekli- O, no gudrības zobiem jau pavirzījās tuvāk priekšzobiem, jau trešais zobs. Laikam. Jau otrais. Vai arī tagad ir tikai trešais? Nevar pateikt, sašpricētā mute ir tā notirpusi, ka jūties kā tapīrs ar mazu snuķi. Daktere liek tev pagriezt vairāk galvu. Aleluja! Viņa jau ir tikusi otrā pusē. O, jau trešais zobs. Ceturtais. Vai arī tagad tikai trešais? Cik stundas viņa jau te mani moka? Neko nevar saprast. Bet grābeklis tik skrāpē un skrāpē. Un tu guli un nevari saprast vai asaras tev birst no tās bezpalīdzīgās sajūtas, sasprindzinājuma vai no sāpēm.
Sasprindzinājums vēlāk par sevi atgādinās, kad apsēdīsies mašīnā- tad jutīsi pakausi, kakla muskuļus un beidzot pirksti, kas bija krampjaini savilkti dūrēs, atlocīsies taisni. Pakausis sāp tāpēc, ka sasprindzinājumā krēslā balstījies izliecies kā loks- tik uz pakaļas un pakauša. Tas nekas, ka pakauša atzveltne ir mīksti polsterēta- tā vēlme spiesties prom no dakteres grābekļa, ir tik liela, ka mierīgi vari pašizspiesties caur grīdu uz pirmo stāvu.

Pēc procedūras, kad tevi atceļ atpakaļ sēdus stāvoklī, piedāvā izskalot muti. Un te nu bezpalīdzību vari sajust atkal- maz ar to, ka iedzert malku ūdens vari ar grūtībām (sašpricētais žoklis joprojām ir notirpināts un tapīra snuķis jāmērcē glāzē), vēl arī tas, ka izspļaut ir pagrūti. Tapīram sašpricētais augšžoklis ne pa kam neļauj savilkt augšlūpu spļaujamā stāvoklī. Tad nu virs tās mazās izlietnītes mēģini pienācīgi iznesties, gan, lai trāpītu tajā spļaujamtraukā, gan nenolaistītu grīdu, savu kreklu un cieņu.

Kad tapīrs beidzis ņemties ap izlietni, tad daktere var pateikt, ka viss bija labi un pēc nedēļas vai desmit dienām gaida uz turpinājumu (zināšanai- jāpierakstās uzreiz uz divām procedūrām ar nedēļas vai desmit dienu intervālu). Tad pie reizes izņems pāris šuves. Redz, ja dziļāk jāpakasa, tad pie dažiem zobiem smaganas bija jāsagriež (nomierināšu- šajā moku ratā griešanu nemaz nejūt). Vari būt brīvs, tik ierauj līdzpaņemto ibumetīnu, pirms žokli atlaiž. Citādi būs jāsmilkst uz vēl neuzlēkušo mēnesi. Gatavībai turi vēl kādu tableti vēlākam.

Vēl ar ēšanu uzmanīgi- neko karstu, neko aukstu, neko gāzētu, neko cietu un drupačainu. Tie pirmie tik sākumā, bet tie pēdējie būs jāaizmirst uz kādu laiku. Ne tik daudz dēļ tā, ka daktere teica, bet tāpēc, ka uzkožot sāpēs- ilgu laiku būs sajūta, ka tev visi zobi tika izskrāpēti un pēcāk atlikti atpakaļ. Un salikti ne savās vietās un ne īpaši rūpīgi. Sveikas putras un biezpiens!

Otrā reize bija tikpat jauka, tik šoreiz tapīrs biju ar apakšžokli. Sajūtas un process tāds pat.
Beigās iedeva recepti antibiotikām- trīs tabletes trijās dienās. Un piekodināja skalot ar kādu speclīdzekli. Atrādīšanās pēc diviem mēnešiem. Tad novērtēs stāvokli un turpmāko ārstēšanu.

Pēcāk, braucot mājās, ir tāda apcerīga sajūta- ja kāds no iepriekšējiem zobārstiem agrāk būtu pateicis: ”Aizej pie periodontologa”, tad mana tagadējā ārstēšana būtu bijusi vieglāka. Un man nevajadzētu domāt par nepareizām zobu pastām, par savu slikto tīrīšanu vai slikti sataisītiem zobiem. Piebildīšu- lieki domāt! Un varbūt nebūtu jāblandās apkārt savu zobārstu meklējot. Es būtu bijis veselāks un zinošāks. Līdz ar to veselāks arī šodien.
Negribās ticēt, ka neviens no viņiem nespēja pateikt, ka man ne zobos ir vaina, bet smaganās un žoklī. Ne zobu pastā, bet slimībā. Jo man pašam galīgi nebija zināšanu ne par tādu periodontologu, ne par tādu kaiti. Laikam tā ir viena no pazīmēm, kas atšķir labu zobārstu (un ārstu vispār) no parasta zobārsta.

Kāds ir sausais atlikums? Lai arī procedūra bija nepatīkama, es tagad to ne mirkli nenožēloju un noteikti būtu gatavs vēlreiz gulties zem dakteres grābekļa. Tagad ir pavisam cita sajūta mutē (rentgens un pēdējā pārbaude to arī apliecināja). Un berz cik nikni gribi ar zobu suku- smaganas neasiņo.
Noteikti iesaku doties pie periodontologa, ja jūti, ka mutē nav laba kārtība un asiņo smaganas. Droši varu ieteikt dakteri Vaškevicu- mīļi (nezinu vai te iederas šāds vārds) un rūpīgi sagatavos muti (te nav runa tikai par zobiem) tālākai dzīvei. Labākai un patīkamākai.

Nākamais solis ir spechigiēnists (turpat institūtā), bet tas jau cits stāsts. No dakteres stāstītā sapratu, ka šim speciālistam ar ir grābeklītis un sajūtas, no viņas krēslā izbaudītā, tālu neatpaliks.