Mans-bērns-šmulis.lv
Varbūt kļūdos, bet domāju, ka nevienam normālam bērnam sava istaba nav tā pasaule, kas vienmēr ir kārtībā- vai nu grāmatas atrodas tur, kur tām nav jāatrodas, drēbes gabals nolikts tur, kur tam nav jābūt, rotaļlietas atrodas ārpus savām kārtīgajām vietām. Jo spēlēšanās, darbošanās un citāda veida darbības parasti aizņem lielāko daļu laiku un enerģijas. Beigu fāzei (lasi- sakārtošanai) parasti tie abi vairs nepietiek.
Atceros no savas bērnības, ka nebiju istabas kārtošanas pirmrindnieks un skatos, ka mana vecākā meita arī neraujas uz sakoptākās istabas nomināciju. Protams, ne es, ne vēl jo vairāk mana meita, neesam šmuļi un nedzīvojam nekārtīgās telpās. Tikai ir tas vecums, kad vecāku izpratne par kārtīgu istabu īsti nesader ar to, kā kārtību redz bērni.
Arī man gadās šāda rakstura sīks paaudžu konflikts un ik pa reizei nākas bērnam atgādināt, ka istaba ir jāsakārto. Es jau saprotu, ka bērna istaba parasti mājās ir tā vieta, kur var redzēt īsto dzīvesprieku un enerģiju. Nav tā ka viss ir nedabiski pareizi, kārtīgi un fenšuiski. Ar vēdeklītī izkārtotiem žurnāliem uz žurnālgaldiņa vai pareizā leņķī izkārtotām glāzēm bufetē.
Bet ik pa laikam vajag atgādināt kārtīgas istabas jēdzienu. Protams, bieži jau skan atbilde: Jā tēt! Tūlīt tēt! Jau eju tēt! Ja pēc dažām stundām (vai dienām) tas ”tūlīt” vēl nav pienācis, tad ir jāmeklē risinājums. Vienubrīd man nejauši paspruka, ka nofotografēšu viņas istabu un palaidīšu internetā, ja tā tūlīt nebūs kārtībā. Tas nostrādāja un ”tūlīt” bija tūlīt.
Nezinu kā citās ģimenēs šie jautājumi tiek risināti. Esmu dzirdējis, ka vecāki maksā atvasēm kabatas naudu par savas istabas kārtošanu. Varbūt kādam ir vēl kāds cits risinājums (nesakārtosi istabu- netiksi pie datora/ draugiem/ diskotēku/ utml).
Tā kā man nostrādāja interneta bubulis, tad likās, ka to lietu varētu arī iedzīvināt dzīvē. Teiksim ar mājaslapu šmuļaistaba.lv vai savienoto ar bērna sociālo tīklu kontu (piemēram, draugiem.lv). Protams, tas viss varētu būt pārāk neģimeniski un no audzinošā viedokļa pilnīgi nepareizi, bet bubulis jau var būt tikai kā bubulis. Bez vajadzības to izmantot dzīvē.
Ar meitas istabas publicēšanu internettelpā pagaidām nedraudu. Apzinos, ka pašas dzīves telpa ne vienmēr ir parauga cienīga, tāpēc pieeju tam visam ar “Practice what you preach” principu. Meitas audzināšanā mēģinu pieturēties pie kaut kādiem pamatuzdevumiem katru dienu – netīrās veļas nogādāšanu uz veļas mašīnas telpu, gultas saklāšanu utt.
P.S. Skatos, ka lasi Gordimeres “Tikai teic vienu vārdu” – kā patīk?
Par Gordimeri- pagaidām esmu sākumposmā un pagaidām ir ok. Ir lasīta?
Jā, bet kādu laiku atpakaļ. Pārsteidza galvenās varones izvēle grāmatas beigās.
Hmm, mēle niez pajautāt- kā tad tur beigsies?- bet jāpaciešas, gan jau šis āfrikāņu stilā tapušais Romeo un Džuljetas variants drīz tiks pašrocīgi pabeigts.