Ne reizi vien tviterī esmu izteicies, ka pienākot vakaram, man jādodas pildīt vakara rituālu nu jau vairāku mēnešu garumā- lasu meitai priekšā grāmatas par Hariju Poteru. It kā jau nekas īpašs- pieļauju domu, ka lielais vairums saviem bērniem lasa priekšā kaut ko, kas ir viņu vecumam atbilstošs.

Vienudien pa Latvijas Radio 1 dzirdēju- lasīšana priekšā esot ļoti apsveicama padarīšana un nemaz to nevajagot pārtraukt, lai arī bērns jau šķiet pieaudzis un pats māk lasīt. Vēl esot ļoti labi, ja ir kāda audiogrāmata, jo tad bērns var lasīt atkārtoti. Nu tur tālāk sekoja vēl visādas pozitīvi lādēti salīdzinājumi, cik tas ir labu un feini, bet ne par to ir stāsts.

Stāsts šoreiz ir par Hariju Poteru. Proti, tagad jau esam piektās grāmatas pusē un nemaz nav tā ka būtu iestājies kāds apnikums vai rastos vēlme kādam citam literatūras starpbrīdim. Drīzāk otrādi- gan klausītājs, gan lasītājs ar interesi seko katrai nodaļai un ja nenāktu miegs, droši vien lasītu ne tikai dienišķo vienu vai divas nodaļas pa vakaru, bet turpinātu līdz pilnīgam mutes sausumam. Jo visas Potera grāmatas ir sarakstītas visnotaļ aizraujoši un bez lieliem kritumiem. Par to liels paldies grāmatas autoriem un šīs grāmatas mūszemes izdevējiem.

Un te nu ir tā stāsta galvenā daļa, kas tieši (vai tomēr ne pārāk tieši?) skar Harija Potera īstos un mazāk īstos saimniekus- lasīšanas laikā dzima doma (un augstākminētais radio raidījums to tikai nostiprināja), ka vajadzētu šīs grāmatas ierunāt (raksta beigās ieliku nelielu fragmentu kā piemēru), lai meita varētu ik pa laikam paklausīties tā kā viņa to dara ar skolotāju Jāpu, Herbi ar lielo cepuri (paldies labam blogerim par iespēju tikt pie šiem stāstiņiem) un vēl dažiem diskiem, kuri ik pa laikam tiek griezti uz riņķi.

Saprotu, ka tuvākajā laikā latviski to neviens neierunās un ja arī kaut kad ierunās, tad cipars (kā parasti) par grāmatu varētu grozīties kaut kur starp nūūū, bļins! un o, johanštrauss!

Tāpēc nospriedu, ka jāizmanto esošā grāmatu lasīšana un jāpieslēdz tai klāt mikrofons . Varbūt sanāks daudzmaz pieklājīgs rezultāts un meitiņai būs iespēja atsvaidzināt stāstu par Poteru. Pieļauju domu, ka viņai šajā grāmatu lasīšanā ir diezgan daudz baltās lappuses, jo ik pa laikam ikvakara rituāla laikā piefiksēju, ka bērns jau kādu brīdi ir aizmidzis un es lasu pa tukšo.

Un te nu ir tas lielais jautājums- cik liels noziedznieks es būšu, ja ierunāšu kaut vai tikai vienu grāmatu par Hariju Poteru?
Es ļoti labi saprotu, ka grāmata nav radusies no zila gaisa un ka tajā ir ielikts gana daudz darba, lai par to prasītu pienācīgu samaksu. Tāpēc vēlreiz liels paldies izdevniecībai Jumava un tulkotājam Ingusam Jostam kā arī visiem pārējiem, kuriem pateicoties mēs šīs grāmatas varam lasīt latviešu valodā.

Ja mani atmiņa neviļ, tad pat autoratlīdzību cilvēki savulaik teica, ka no sava diska var uztaisīt sev kopiju, ja nu ikurāt ir bailes, ka disks saskrāpēsies un vairs nebūs ko klausīties. Saprotu, ka grāmatu jau neviens tā īsti nelaidīs caur kopieri, lai dabūtu sev lasāmu eksemplāru. Tai ir vienkāršāki ceļi- radi, draugi, paziņas, bibliotēka…

Tieši šādi es arī dabūju savus grāmatu eksemplārus. Sākumā metu acis ibook.lv virzienā, bet tur nevienam nebija visi eksemplāri vienkopus, tad nu atmetu ar roku pirkšanai un dabūju no vienas paziņas pirmās daļas un nākamās jau tiek ņemtas no bibliotēkas.

Tā kā laikam sanāk, ka es pie grāmatu īpašnieku maku papildināšanas it nemaz nepiedalos. Un vēl funktierēju par viņu darbu pavairošanu…. tā īsti solīdi neizskatās.

Te uzreiz piebildīšu- audiogrāmata domāta tikai un vienīgi manai meitai. Tā teikt- pašu lietošanai mājas apstākļos. Jo skaidrāks par skaidru- neviens cits manu balsi un dikciju necietīs pat vienas grāmatas apmērā. Kur nu vēl visu septiņu grāmatu klausīšanā.

Tikai te ir cits apstāklis- es neesmu drošs, ka šī grāmata neaizies tālāk. Nespēju iedomāties, ka es meitai norādīšu, ka nekādā gadījumā šo disku neiznes ārā no mājas! vai nekādā gadījumā nedod klausīties savām draudzenēm!. Gala beigās- viņai audiogrāmatas ir sarakstītas arī mobilajā tālrunī un nav jābūt gaišreģim lai saprastu, ka mobilais tālrunis bērna rokās var izspēlēt kādu ”es pazūdu!” rotaļu.

Un te nu ir turpinājums tam lielajam jautājumam- vai es vispār drīkstu ierunāt savām vajadzībām grāmatu? Un kas notiek, ja šis mans lasījums kaut kādā veidā nonāk tīklā un sāk pats savu dzīvi? Šaubos, ka tas varētu radīt zaudējumus Harija Potera izdevējiem, jo nu visi metīs klausīties manus diskus. Drīzāk otrādi- neviens nespēs sevi ilgi piespiest klausīties manā lasījumā un tad jau labāk nopirks grāmatu.
Bet tā ir tikai mana saprašana. Te mani vairāk interesē kāda visā šajā stāstā būtu juridiskā saprašana. Vai nebūs tā, ka kādā jaukā dienā man pie durvīm zvanīs vīri pelēkos vadmalas svārkos un nenodemonstrēs ”sūdos līdz ausīm” īso kursu?

Lai vai kā- ir doma bērnam līdz jubilejai ierunāt Harija Potera pirmo grāmatu. Nezinu vai paspēšu un vai sanāks kaut cik ciešami, lai meita vispār klausītos, bet jāpamēģina ir. Protams, ja vien komentāros kāds nepalaidīs tādu argumentu, ka visa gribēšana izšķīdīs kā pīļu sūds lietus laikā.

Process it kā ir sācies un nedaudz zemāk podkāsta veidā ir izlikts manis lasītais fragments no pirmās grāmatas. Ja nu kāds izvēlas klausīties, tad varu uzreiz brīdināt- mikrofons ir 1,29 latu vērts un aktierskolā neesmu gājis. Un galu galā- es nevis preci taisu, bet ierunāju grāmatu savai meitai (viņa šādu murmulēšanu ar pārteikšanos un tamlīdzīgām blakuspiedevām akceptēja). Protams, kritika, aizrādījumi vai padomi vienmēr ir laipni gaidīti.

P.S.
Nupat tik iedomājos- vai tik fragmenta atskaņošana ar nav kāds sliktais darbs, par kuru var paģērēt kādu paģērējamo? Apsolos izņemt, ja tas aizskar kāda tiesības.