Tā kā dažas dienas atpakaļ es no lielajiem onkuļiem uzzināju, ka esmu pieskaitīts pie kinoblogeriem, tad nolēmu nedaudz attaisnot uz mani likto atbildību un uzdrukāt kaut ko par kino. Sen te nekas tāds nav bijis :)

Šis man sanāk tāds kā jubilejas kino ieraksts- pēc skaita jau 300. Jubilejas ieraksts prasa kaut ko īpašāku. Tāpēc nolēmu likt galdā kārtis un atklāt saviem lasītājiem savu mīļāko filmu. Gan jau katram tāda ir, bet līdz šim brīdim neesmu nevienā kinoresursu blogā matījis kaut kādu (vismaz mazu) mājienu par šādu filmu (ir vēl kāds, kurš spēj atklāties ar šādu kinointīmu ierakstu?).

Ja godīgi, tad mums kinoresursos vispār ir maz ierakstu par vecām un mīļām filmām. Skaidrs, ka kino ražotāji nesnauž un dzen dzenamo, tā, ka knapi spēj noskatīties jaunumus, kur nu vēl rakstiski dalīties iespaidos par tiem. Līdz ar to novārtā paliek vecās labās filmas. Ar bērnības garšu un jaunības smaržu.

Atgriežoties no liriskās sākuma atkāpes pie ceturtās klases līmeņa virsraksta- mana mīļākā filma ir Kventina Tarantino režisētā Lubene/ Pulp Fiction. Āmen!

Gan jau kāds rūdīts kinozinātājs spēs manu atzīšanos nonivelēt līdz kādam zemam punktam, bet tā nu man dzīvē ir sanācis. Neko labāku neesmu saticis. Pagaidām visvairāk reižu skatītā un pārskatītā filma. Ar ļoti lielu iespējamību, ka tās skatīšanās biežums man tā arī paliks nepārspēts.

Nebaidīšos nosaukt skaitli 40. Jā, šim skaitlim jau skatīšanās reizes ir pāri. Un tas šoreiz nav latviešu populārā teiciena ”simts reižu redzēts” 40% versija. Vairāk kā četrdesmit reizes šī filma ir redzēta. Ar garantiju.

Sākums bija tālajos VHS laikos, kad kasete tika griezta turp un atpakaļ neskaitāmas reizes. Nebija gluži tā, ka nekā cita nebija ko skatīties. Bija, bet ja nu gribējās noskatīties patiešām ko labu (ar garantiju), tad liku videomaģī Lubeni. Un ļoti parocīgi bija tas, ka ne vienmēr lentu vajadzēja attīt uz sākumu. Varēja filmu likt iekšā un skatīties vienalga no kuras vietas. Un tā arī tika darīts. Ja nu ikurāt bija vēlēšanās, tad sākumu varēja noskatīties beigās. Un tad vēlreiz noskatīties līdz beigām.
Laikam neizklausās īsti veselīgi, bet ko lai dara- mīļākā filma ir tikai viena.

Un šoreiz nav tik būtiski, ka šī filma ir imdb topā 4.vietā. Vai, ka no 7 nominētiem Oskariem tai tika tikai viens. Vai, ka tai tika Zelta palmas zars.
Šie visi tituli ir kā bezmaksas pielikums- no tiem mans skats uz šo filmu nemainās. Lubene ir viena no tām filmām, kuras eksistence un pārskatīšanas iespēja ļauj pārdzīvot visu to draņķu skatīšanos, kas ikdienā maisās pa vidu retajām reizēm, kad izdodas trāpīties uz kādu labu filmu.

Var jau būt, ka kāds teiks- filma ir vārmācīgi brutāla, krimināla un rupja (”fuck” ir dzirdams 265 reizes), bet tas ir tikai kā nevainīgs fons patiešām labai filmai, kura ar savu… emm, pieticīgo budžetu (nieka 8 miljoni (no tiem 5 tika izmaksāti aktieriem)) spēja ienākt kinopasaulē un nosēsties augstākajosm plauktos. Uz palikšanu.

Narkotiku būšana ir viena sasodīti slikta padarīšana, bet Tarvoltas heroīna gājiens ir izcils. Adrenalīna spricēšana sirdī tāpat. Dejošana arī. Butča un Vollesa piedzīvojumi Zeda pagrabā. Džulsa naudasmaks un Bībeles citāti. Marvina galvas pazaudēšana…. šo sarakstu varētu turpināt ar visu epizožu uzskaitīšanu. Bet tas nav jādara. Ir jāredz filma. Ja nu ir vēl kāds cilvēks, kurš nav redzējis šo filmu (ir maz tāds?), tad … nu tad mans subjektīvais ego saka, ka viņa dzīve nav pilnvērtīga.

Lubene ir no vienas vietas pilna ar burvīgiem citātiem, burvīgiem aktieriem, burvīgām epizodēm. Visas tās burvības ir neapšaubāmi kļuvušas par kinoindustrijas klasiku. Filma tiek citēta, kopēta un visādi citādi klasikas godā turēta. Tas ir neatņemami un mūžīgi. Āmen!