It kā par politiku izvairos rakstīt, bet retu reizi jau var. It īpaši, ja tā vairs nav politika. Proti, Aldis Gobzems aizvadītajā nedēļā uzsāka savu (it kā) politisko tūri pa Latviju. Jau pasen izsludinātu un it kā laicīgi noorganizētu. Atzīšos, interese bija pavērot visu šo pasākumu, lai novērtētu viņa spējas kaut ko izdarīt, ne tikai runāt internetā. Vakar šis pasākums beidzās un prasītos kāds nebūt kopsavilkums. Pirmā doma bija- paņemt no pasakas to teikumu par balto ķiteli un nerakstīt neko. Jo visa šī tūre bija neko un nekas.

Es tiešām nebiju gaidījis, ka cilvēks, kurš it kā ir politikā un gatavojas tur būt arī turpmāk, var tik pavirši pieiet vienkāršām lietām un būt tik absolūti nesagatavojies. Jā, autobusu aplīmēja, maršrutu izdomāja. Pat nosaukumu izdomāja. Bet tik neizdomāti un nesagatavoti sevi parādīt visas valsts priekšā! Bija taču zināms, ka policija nāks klāt. Varbūt pat aizturēs. Tur taču varēja mazliet sagatavot runu un stāju, ne prasti lamāties kā urla. Un nepretoties policijai, bet visu iznest ar glanci un paceltu galvu. Tie būtu pluspunkti katrā nākamajā pieturvietā.

Tāpat arī laicīgi sagatavot runas, lai nav jāvēkšķa mute par apenēm vai– ”ai, kas tur daži tūkstoši eiro, štrunts” un ”mēs būsi maukas, kas dosim austrumiem un rietumiem”. Un tikpat laicīgi sarunāt, kas un ko filmē. Un- ko darīt, ja sanāk pārāk mazs atbalstītāju skaits. Citādi jādzēš ārā video un pēcāk jātaisnojas ar muļķīgiem argumentiem. Vēlētāji šo nepiedos. Pat uzticamākie Gobzema fani diez vai gaidīja tik tukšu autobusu.

Te bija iespēja izpausties pēc pilnas programmas. Bet…

Bet viss izskatījās tik vāji, tik bezcerīgi, ka šo šovu pavēroju vien epizodiski. Žēl bija to cilvēku, kuri atnāca ar kādām ticībām un cerībām, jo nespēju iedomāties kā vēl trakāk šīs viņu cerības iemīcīt dubļos, kā to izdarīja šis deputāts. Rupji un necienīgi. Burtiski. Viņš politiskās kultūras latiņu ir ne palaidis zemāku, bet vienkārši nometis un iemīcījis dubļos.

Un īpaši spilgti to viņš paveica pie Rīgas pils. Parādīja, ka viņam nekā nav- ne mērķu, ne komandas, ne programmas, ne cieņa pret savu vēlētāju. Ne arī vēlme arī uzrunāt savus vēlētājus. Un galvenais- nav mērķis būt par Latvijas premjerministru. Jo kurš premjerministra kandidāts atļautos sev nolīgt tos tipus, kas viņu vakar apsargāja (un no kā viņu apsargāt? No policijas? Omegas? Tiešām daži tituškas spētu stāties pretī policijai?)? Tā ir iešaušana sev kājā, gurnā, gūžā un papēdī. Vairs nav svarīgi. Tur svītra pāri ir ne tikai no valsts drošības puses raugoties, bet arī no viņu vēlētāju puses skatoties. Jo tik uzskatāmi parādīt, ka viņš nav līderis, var reti kurš.
Šobrīd viņš ir sasniedzis Aijo Benesa līmeni un no tā viņam vaļā tikt būs teju neiespējami. Vienalga vai arī viņu sauks par Melno Ļeņinu vai Smalko Ļeņinu, viņš sevi politiski ir noracis. Un noracis tieši ar rupjību un necieņu pret savu vēlētāju.

P.S.
Nešaubos, ka AŠ par šādu notikumu gaitu ir priecīgs- viņš tagad var smiedamies paņemt visus Gobzemja trumpjus un tālāk spēlēt ar pēdējā vēlētājiem. Bet var jau būt, ka tāds bija arī sākotnējais mērķis?