Kamēr lielais bilžu blāķis vēl tik gaida savu rindu, lai tiktu blogā, tikmēr bez rindas soļo Latvijas Sarkanās grāmatas eksemplāri- šoreiz čemurziežu dižtauriņš.

Vairākkārt esmu minējis, ka laukos strādāšanu ar fotogrāfēšanu ir pagrūti apvienot, jo vai nu esi iegrimis darbos, vai arī tālruņfotoaparātu esi nolicis nostāk, lai darba dunā nenosmērētu. Šoreiz paveicās- stumjot ķerru pamanīju garām aizplivinām kaut ko neparasti dzeltenīgu un arī tālrunis bija pie rokas. Skaidrs- metu ķerras stumšanu pie malas un skrēju pakaļ dzeltenajam plivenim, cerībā, ka tas nosēdīsies kaut kur netālu un ļaus uzņemt vismaz vienu bildi. Gan nosēdās, gan arī ļāva.

Tā nu tiku pie iespējas dzīvajā pavērot krāšņu un iepriekš neredzētu tauriņu un papildināt savu lauku sētas biotopa sarakstu.