Lauku sētas biotops #14.
Kamēr lielais bilžu blāķis vēl tik gaida savu rindu, lai tiktu blogā, tikmēr bez rindas soļo Latvijas Sarkanās grāmatas eksemplāri- šoreiz čemurziežu dižtauriņš.
Vairākkārt esmu minējis, ka laukos strādāšanu ar fotogrāfēšanu ir pagrūti apvienot, jo vai nu esi iegrimis darbos, vai arī tālruņfotoaparātu esi nolicis nostāk, lai darba dunā nenosmērētu. Šoreiz paveicās- stumjot ķerru pamanīju garām aizplivinām kaut ko neparasti dzeltenīgu un arī tālrunis bija pie rokas. Skaidrs- metu ķerras stumšanu pie malas un skrēju pakaļ dzeltenajam plivenim, cerībā, ka tas nosēdīsies kaut kur netālu un ļaus uzņemt vismaz vienu bildi. Gan nosēdās, gan arī ļāva.
Tā nu tiku pie iespējas dzīvajā pavērot krāšņu un iepriekš neredzētu tauriņu un papildināt savu lauku sētas biotopa sarakstu.
Tad spāņu imigranti Tevi šogad vairs netraucē? Žēl, es jau domāju, ka pamainīsimies ar bāriņu ierīkošanas pieredzi. Es šogad iekārtoju izklaides vietas vēžiem, nu tiem, kas zemes (un kas tai Ilzei Indrānei uznāca, kāpec viņai par varēm vajadzēja šitos mošķus dzirdēt?!). Sākumā rēķins gāja- viens iekritušais pret vienu tomātu, un sāku jau skatīties uz to pasākumu skeptiski, jo tomātu siltumnīcā man noteikti bija daudz mazāk, nekā to tur- pazemē. Bet tad vienu dienu bija apdzērušies uzreiz kādi 8-9. Laikam jubileju svinējuši. Pēc tam gan droši vien kolektīvā bija notikušas pārrunas par atturību- dzīves normu, un nākamajā reizē bija tikai 2 grēcinieki. Turpinājumā ieradās uzņēmējs kurmis, pievilka savas metro līnijas un arī droši vien bija skaidra dzīvesveida piekritējs- piebēra vienu barčiku ar zemēm un izcēla pavisam virszemē. Tā arī mana uzņēmējdarbība beidzās.