arumi1.jpg

Vakar beidzot izdevās sarunāt kādu traktortehniku, kas varētu apart man laukos nelielu zemes pleķīti. Jāsaka, diezgan lielas pārdomas rosinošs pasākums izvērtās. Laikam nav vērts visu glīti uzskaitīt pa punktiem, tāpēc mēģināšu turpināt savā nesakarīgajā manierē drukāt pārdomas.

Vienkārši beidzot nolēmām, ka nav ko audzēt zālājus un nodarboties ar pliku pļaušanu, labāk iekopt kādu zemes strēlīti, kur paniekoties ar nezāļu ravēšanu. Tāpēc ķērāmies pie tuvāku un tālāku kaimiņu apzināšanas, lai sameklētu kādu arāju.

Aizeju pie viena kaimiņa- nav traktora, ejiet pie tā tur kaimiņa.

Aizejam pie ‘’tā tur’’- nav, salūzis.

-Varbūt ziniet kam ir?

-Varbūt tam tur ir, aizejiet pavaicājiet.

-Un kā ar to, kuram ceļmalā ir traktori?

-Oi, pie tā nav vērts iet, viņš ar maziem pleķīšiem nekrāmējas.

-Un tas otrs?

-Tas ir tāds īpatnējs, nedaudz iedomīgs.

Skaidrs, arāju nav. Mēģinām citā vietā.

-Ir?

-Ir.

-Uzarsiet?

-Nē, jo pa vārgu traktors un tikai vienkorpusa arkls esot…

Atkal skaidrs. Bet vismaz beidzot varēja parādīt kur ir kāds, kam ir traktors, kas ir spējīgs arklu nest. Sarunāju ar saimnieku un tajā pat dienā viņa puišelis atbrauca un mazo zemes pleķīti smuki apara. Samaksāju un sarunāju, ka pēc kāda brīža arī ar kultivatoru noies pāri.

It kā jau man nav nekādas īpašās prasības- nevajag ne jaunāko valmetu, ne maiņvērsēju arklus, ne Mēness fāzes. Vienkārši sagatavot zemīti nelielām dārzkopības izvirtībām. Tikai izrādās, ka arī tas nemaz nav tik vienkārši.

Kādas pārdomas par visu šo raisījās? Jocīgi likās, ka laukos dzīvojot ir tādas problēmas ar tehniku. Skaidrs, ka ne visi var atļauties nopirkt un ne visi var atļauties uzturēt savu traktoru. Bet kaut kā taču tā zeme ir jāapstrādā! Ne jau viņi visi ar lāpstām dodas iekšā tīrumos. Ja nav traktors, tad taču ir zināms kāds kaimiņš, kurš par nelielu samaksu apars, nokultivēs, izvagos utt. Lai gan spriežot pēc dažām mājām tur zeme netiek apstrādāta. Atzīšos, man tas nav skaidrs, kā var dzīvot laukos un nebūt kaut vai sava piemājas dārziņa. Nevaru iedomāties laucinieku, kuram jāpērk kartupeļi, lai gan pašam pāris hektāros aug nezāles. Savām vajadzībām kaut vai ar lāpstu var zemi apstrādāt. Mistika, ne lauki.

Vēl jau bloga ieraksta vērtas ir tās ainas, ko varēju novērot apkārtējās lauku sētās, kamēr runājos ar saimniekiem/cēm, bet tas laikam jāatstāj uz kādu no nākamajiem ierakstiem. Katrā ziņā bija interesanti.